Bezgalīgais stāsts

Tagad Atrejs pirmo reizi kļuva dusmīgs.

—   Bastiān, esi prātīgs! Tev jāsaprot, ka tu nedrīksti tā turpināt! Vai tad tu nejūti, ka esi pilnīgi pārvērties? Kas tevī vispār vēl palicis no tevis paša? Un kas notiks ar tevi?

—   Paldies,— Bastiāns tencināja,— sirsnīgs paldies, ka jūs nemi­tīgi rūpējaties par manām problēmām! Bet, godīgi sakot, man daudz labāk patiktu, ja jūs mani beidzot no tā atpestītu. Es — ja jūs to netīšām esat aizmirsuši — es esmu tas, kas izglāba Fantāziju, es esmu tas, kam Mēness meitiņa uzticēja savu varu. Un kaut kāds iemesls tam noteikti bija, jo citādi taču viņa būtu varējusi AURINU atstāt tev, Atrej. Bet viņa tev atņēma zīmi un iedeva to man! Es esot pārvērties, tu saki? Jā, mans mīļais Atrej, tur tev varbūt taisnība! Es vairs neesmu tas nevainīgais un neko nesaprotošais vientiesis, par kādu jūs mani uzskatāt! Vai gribi, lai es tev pasaku, kāpēc tu patiesībā vēlies no manis iegūt AURINU? Tu gluži vienkārši esi greizsirdīgs uz mani — jā, jā, greizsirdīgs. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, ja jūs tā turpināsiet — es jums to vēlreiz saku ar labu,— tad jūs mani iepazīsiet!

Atrejs neatbildēja. Fuhūra lidojums pēkšņi bija zaudējis sparu, laimes pūķis tikai ar grūtībām vilkās pa gaisu un sēdās arvien zemāk un zemāk kā ievainots putns.

—   Bastiān,— Atrejs beidzot ar pūlēm izmocīja,— tas, ko tu tikko pateici, nevar būt domāts nopietni. Aizmirsīsim to. Tas nekad nav sacīts.

—   Nu labi,— Bastiāns piekrita,— kā vēlies. Es šo sarunu neiesā­ku. Bet manis pēc: aizmirsīsim to!

Brīdi neviens vairs nebilda ne vārda.

Tālumā viņu priekšā no orhideju meža iznira Horokas pils. Tā patiešām izskatījās pēc milzu rokas ar pieciem taisni uz augšu izstieptiem pirkstiem.

—    Bet vienu gan es gribētu reizi par visām reizēm pateikt skaidri un gaiši,— Bastiāns sacīja tieši,— es esmu nolēmis vispār neatgriez­ties. Es palikšu Fantāzijā uz laiku laikiem. Man šeit patīk ļoti labi. Un tāpēc es no savām atmiņām varu viegli atsacīties. Bet, ja runājam par Fantāzijas nākotni, es varu dot Bērnišķajai ķeizarienei tūkstošiem jaunu vārdu. Cilvēku pasaule mums vairs nav vajadzīga!

Fuhūrs pēkšņi strauji pagriezās un lidoja atpakaļ.

—   Hei!— Bastiāns iesaucās.— Ko tu dari? Lido tālāk! Es gribu apskatīties Horoku no tuvuma!

—   Es vairs nejaudāju,— Fuhūrs īgni atbildēja,— es nudien vairs nejaudāju. ^

Kad viņi vēlāk nosēdās pie karavānas, ceļabiedri bija ļoti uztraukti. Izrādās, ka procesijai bija uzbrukusi kāda banda — apmē­ram piecdesmit varena auguma vīri, tērpušies melnās kukaiņveida bruņās. Daudzi ceļinieki bija aizmukuši un tikai tagad atgriezās pa vienam vai grupās, citi bija dūšīgi aizstāvējušies, taču pilnīgi bezcerīgi. Šie bruņotie milži ikvienu ieroci bija iznīcinājuši kā bērnu rotaļlietu. Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi bija varonīgi cīnījušies, tomēr nespējuši pievārēt ne vienu vienīgu pretinieku. Beidzot viņi, pārspēka pieveikti, bija atbruņoti, savažoti ķēdēs un aizvilkti prom. Kāds no melni bruņotajiem bija savādā skārda balsī aurojis:

—   Šis ir Ksaīdes, Horokas pils valdnieces, vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Viņa prasa, lai glābējs viņai bez ierunām padodas, turklāt ar visu savu mantu un bagātību, un zvēr kalpot ar sirdi un dvēseli par uzticīgu vergu. Turpretī, ja viņš tam nav gatavs un ja viņam būtu prātā nezin kāda viltība, lai izjauktu Ksaīdes plānu, tad viņa trīs draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns — mirs lēnā, kaunpilnā un nežēlīgā nāvē. Tātad jādomā ātri, jo termiņš rīt, saulei uzlecot, izbeidzas. Tāds ir Horokas pils valdnieces Ksaīdes vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Tas ir nodots.

Bastiāns iecirta zobus lūpās. Atrejs un Fuhūrs stāvēja, nodūruši skatienu, taču Bastiāns zināja pavisam skaidri, ko draugi domā. Un taisni tāpēc, ka abi nekādi to neizrādīja, viņu tas vēl vairāk satracināja. Taču tagad nebija īstais brīdis viņus tālab saukt pie atbildības. Gan jau vēlāk radīsies atbilstoša izdevība.

—   Es šiem Ksaīdes draudiem nepadošos nekādā ziņā, tas nu gan ir skaidrs,— viņš skaļi pavēstīja apkārtstāvošiem,— mums tūliņ jāsaga­tavo plāns, kā mēs ātri varētu atbrīvot trīs ieslodzītos.

—   Tas nebūs viegli,— aizrādīja Illuāns, zilais džins ar ērgļa degunu,— pret šiem melnajiem vīriem mēs arī visi kopā esam bezspēcīgi, tas taču ir pierādījies. Un, pat ja tu, kungs, un Atrejs, un viņa laimes pūķis būtu mūsu cīnītāju priekšgalā, paietu pārāk ilgs laiks, kamēr mēs būtu ieņēmuši Horokas pili. Trīs kungu dzīvība atrodas Ksaīdes rokās, un, tiklīdz viņa manīs, ka mēs uzbrūkam, viņa tos nogalinās. Par to es nešaubos.

—   Tad viņa to nedrīkst manīt,— Bastiāns aizrādīja,— mums viņa jāpārsteidz.

—   Kā lai mēs to izdarām?— jautāja Četru ceturtdaļu trollis, kurš tagad bija pagriezis uz priekšu savu dusmīgo seju, kas izskatījās ārkārtīgi baisa.— Ksaīde ir ļoti viltīga un būs sagatavojusies uz visu.

—   No tā es arī baidos,— sacīja gnomu valdnieks,— mēs esam pārāk daudzi, lai viņa nemanītu, ja mēs tuvotos Horokas pilij. Šādu karagājienu nevar nomaskēt pat ne naktī. Viņa noteikti ir izlikusi novērotājus.