Bezgalīgais stāsts

—  Tad mēs taisni to varētu izmantot, lai viņu maldinātu,— Bas­tiāns prātoja.

—   Kā tu to domā, kungs?

—  Jums ar visu karavānu jādodas tālāk citā virzienā, lai izskatītos tā, it kā jūs muktu, it kā mēs būtu atteikušies no domas atbrīvot trīs gūstekņus.

—   Un kas notiks ar gūstekņiem?

—   Es to uzņemšos, man palīdzēs Atrejs un Fuhūrs.

—   Tikai jūs trīs?

—   Jā,— Bastiāns sacīja,— protams, ja Atrejs un Fuhūrs piekritīs. Ja ne, es tikšu galā arī viens.

Apbrīna pilni skatieni pavērsās pret viņu. Tuvākstāvošie to čukstus paziņoja pārējiem, kuri nebija varējuši sadzirdēt teikto.

—   Tas, kungs, ieies Fantāzijas vēsturē,— beidzot iesaucās zilais džins,— vienalga, vai tu uzvarēsi vai zaudēsi.

—  Vai jūs nāksiet līdzi?— Bastiāns uzrunāja Atreju un Fuhūru. — Vai arī jums atkal ir kāds no jūsu priekšlikumiem?

—   Nē,— Atrejs klusi sacīja,— mēs iesim kopā ar tevi.

—  Tad procesijai jādodas ceļā,— Bastiāns pavēlēja,— kamēr vēl ir gaišs. Jums jārada iespaids, ka jūs bēgat, tātad steidzieties! Mēs šeit sagaidīsim tumsu. Rīt no rīta agri mēs jums atkal pievienosimies — kopā ar trim kungiem vai arī vispār ne. Tagad ejiet!

Ceļabiedri mēmi paklanījās Bastiāna priekšā un devās ceļā. Bastiāns, Atrejs un Fuhūrs noslēpās orhideju krūmos un nekustēda­mies un nerunādami gaidīja nakti.

Kad iestājās krēsla, viņi pēkšņi izdzirdēja klusu šķindoņu un ieraudzīja pamestajā apmetnē ienākam piecus milzīgus, melnus vīrus. Viņi izdarīja savādas, mehāniskas kustības, gluži kā pēc vienādas pavēles. Šķita, ka viņi caurcaurēm ir no melna metāla, pat sejas atgādināja tērauda maskas. Vīri vienlaikus apstājās, pagriezās uz to pusi, kur bija nozudusi karavāna, un, nepārmijuši savā starpā ne vārda, vienādā solī sekoja pēdām. Tad atkal iestājās klusums.

—   Izskatās, ka plāns īstenojas,— Bastiāns čukstēja.

—   Te bija tikai pieci,— Atrejs atbildēja.— Kur ir pārējie? v

—   Noteikti šie pieci zinās, kā viņus pasaukt,— Bastiāns sacīja.

Kad beidzot bija kļuvis pavisam tumšs, viņi uzmanīgi izlīda no

paslēptuves, un Fuhūrs bez skaņas pacēlās ar abiem jātniekiem gaisā. Viņš pūlējās lidot pēc iespējas zemāk virs orhideju meža galotnēm, lai netiktu pamanīts. Sākumā virziens bija zināms, tas bija tas pats, kurā

viņš bija devies šo pēcpusdienu. Apmēram pēc ceturtdaļstundu ilgas traukšanās uz priekšu radās jautājums, vai viņi tagad maz atradīs Horokas pili. Tumsa bija necaurredzama. Taču dažas minūtes vēlāk viņi pamanīja priekšā iznirstam pili. Tās tūkstoš logi izstaroja spilgtu gaismu. Šķita, ka Ksaīdei ir svarīgi, lai pils būtu redzama. Tas katrā ziņā bija viegli izskaidrojams, jo viņa taču gaidīja Bastiāna apciemo­jumu, kaut arī citādā nozīmē.

Piesardzības labad Fuhūrs nolaidās vēl zemāk un slīdēja starp orhidejām, jo viņa perlamutra baltais zvīņu tērps mirguļoja un atstaroja gaismu. Un pagaidām viņiem bija vēl jāslēpjas.

Augu aizsegā lidotāji tuvojās pilij. Pie lielajiem ieejas vārtiem sardzē stāvēja desmit bruņu milži. Arī pie katra apgaismotā loga melns un nekustīgs — kā draudoša ēna — stāvēja sargs.

Horokas pils atradās uz neliela pakalna, kur neauga orhideju biežņa. Ēka pēc formas tik tiešām atgādināja milzu roku, kas slejas laukā no zemes. Katrs no pirkstiem bija viens tornis un īkšķis — er- kers, uz kura atradās vēl viens tornis. Celtnei bija vairāki stāvi, ikviena pirkstu locītava veidoja vienu, un logi pēc formas bija kā mirdzošas acis, kas lūkojas uz visām pusēm. Ne velti to sauca par redzošo roku.

—   Mums jāizdibina, kur atrodas gūstekņi,— Bastiāns pačukstēja ausī Atrejam.

Atrejs pamāja un pieteica Bastiānam būt klusam un palikt pie Fuhūra. Tad, nesaceldams ne mazāko troksni, viņš aizrāpoja prom. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš atgriezās.

—    Es aplavījos apkārt visai pilij,— Atrejs klusītiņām sacīja,— šī ir vienīgā ieeja. Taču tā ir pārāk labi apsargāta. Tikai pašā viduspirksta galā man izdevās atklāt kādu jumta lūku, pie kuras, šķiet, nestāv neviens no bruņu milžiem. Bet, ja mēs ar Fuhūru uzlidosim gaisā, viņi mūs katrā ziņā ieraudzīs. Gūstekņi droši vien ir pagrabā, vismaz es vienreiz kā no liela dziļuma izdzirdēju garu sāpju kliedzienu. /

Bastiāns saspringti domāja, tad pačukstēja:

—    Es mēģināšu piekļūt šai jumta lūkai. Jums, tev un Fuhūram, pa to laiku jānovērš sargu uzmanība. Dariet tā, lai viņi domātu, ka mēs uzbruksim ieejas vārtiem. Jums viņi visi jāatvilina šurp. Bet tikai jāvilina, vai saprotat? Neielaidieties nekādā cīņā! Tikmēr es mēģi­nāšu no aizmugures uzrāpties pa roku augšā. Aizkavējiet tos vīrus, cik vien ilgi iespējams. Taču nepakļaujiet sevi nekādam riskam! Atvēliet man dažas minūtes laika, pirms sākat.

Atrejs pamāja un paspieda viņam roku. Tad Bastiāns novilka sudraba mēteli un aizlavījās pa tumsu prom. Viņš meta lielu līkumu apkārt mājai. Tiklīdz zēns bija sasniedzis aizmuguri, atskanēja Atreja skaļais sauciens: