Bezgalīgais stāsts

Bastiāns līdz šim vēl nebija teicis ne vārda. Un šķita, ka tas Ksaīdi izvedis no pacietības, jo pēkšņi viņa pieskrēja pie zēna un nometās viņa priekšā uz grīdas, tad, pacēlusi vienu Bastiāna kāju, uzlika to sev uz pakauša.

—    Mans kungs un meistar,— viņa sacīja balsī, kas likās zema, samtaina un it kā aizplīvurota,— visā Fantāzijā tev neviens nespēj pretoties. Tu esi varenāks par visiem varenajiem un bīstamāks par visiem dēmoniem. Ja tev kārojas man atriebties par to, ka biju pietiekami liela muļķe un nepazinu tavu lielumu, vari mani samīt ar savu kāju. Esmu pelnījusi tavas dusmas. Taču, ja tu savu izdaudzināto cēlsirdību gribi pierādīt arī pret mani, necienīgo, tad paciet, ka es tev padodos kā paklausīga verdzene un zvēru tev kalpot ar visu savu sirdi un dvēseli un ar visām savām spējām. Māci man darīt to, ko tu uzskati par vēlamu, un es būšu tev pazemīga skolniece un paklausīšu katram tavam acu mājienam. Es nožēloju to, ko esmu gribējusi tev nodarīt, un izlūdzos tavu žēlastību.

—    Piecelies, Ksaīde!— Bastiāns teica. Viņš bija izjutis dusmas uz viņu, taču burves runa bija viņam patikusi. Ja viņa patiešām bija nezināšanas dēļ vērsusies pret viņu un ja tiešām tik rūgti to nožēlo, tad tas būtu zem viņa goda — nabadzīti tagad vēl sodīt. Un, tā kā

Ksaīde pat gribēja no viņa mācīties to, ko viņš uzskata par vēlamu, tad patiesībā nebija nekāda iemesla šo lūgumu noraidīt.

Ksaīde bija piecēlusies un stāvēja nokārtu galvu.

—  Vai tu klausīsi man uz vārda, bez ierunām un bez kurnēša­nas,— Bastiāns jautāja,— kaut arī grūti būs manu pavēli izpildīt?

—   Es vēlos to, kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un tu redzēsi: mēs panāksim visu, ja apvienosim manu mākslu un tavu varu.

—   Labi,— Bastiāns atbildēja,— tad es pieņemu tevi savā dienestā. Tu pametīsi šo pili un dosies kopā ar mani uz Ziloņkaula torni, kur esmu nodomājis satikties ar Mēness meitiņu.

Ksaīdes acis uz īsu mirkli iekvēlojās sarkanas un zaļas, taču viņa tūliņ pat atkal nolaida pār tām savas garās skropstas un sacīja:

—   Es paklausu, kungs un meistar.

Visi kāpa lejā un izgāja pils priekšā.

—  Mums vispirms jāatrod pārējie ceļabiedri,— Bastiāns nolēma, — kas zina, kur viņi tagad ir.

—   Ne pārāk tālu no šejienes,— Ksaīde sacīja,— es viņus mazlie­tiņ maldināju.

—   Tā bija pēdējā reize,— Bastiāns aizrādīja.

—  Tā bija pēdējā reize, kungs,— viņa atkārtoja,— bet kā mēs tur nonāksim? Vai lai eju kājām? Naktī — un cauri šim mežam?

—   Fuhūrs mūs nesīs,— Bastiāns noteica,— viņš ir pietiekami stiprs, lai lidotu ar mums visiem.

Fuhūrs pacēla galvu un paskatījās uz Bastiānu. Viņa rubīnsārtās acis zvēroja.

—   Pietiekami stiprs es esmu, Bastiān Baltazar Buks,— nodunēja viņa bronzas balss,— taču es negribu nest šo sievieti.

—   Un tomēr tu to darīsi,— Bastiāns sacīja,— jo es tev pavēlu!

Laimes pūķis paskatījās uz Atreju, un tas viņam neuzkrītoši

pamāja. Bastiāns to pamanīja.

Visi sasēdās Fuhūram mugurā, tas tūliņ pacēlās gaisā.

—   Uz kurieni?— laimes pūķis vaicāja.

—   Vienkārši — taisni uz priekšu!— Ksaīde sacīja.

—   Uz kurieni?— Fuhūrs vaicāja vēlreiz, it kā nebūtu sadzirdējis.

—   Taisni uz priekšu!— Bastiāns uzsauca.— Tu esi pareizi sapratis!

—   Klausi vien!— Atrejs klusi sacīja, un Fuhūrs paklausīja.

Pusstundu vēlāk — ausa jau rīts — viņi ieraudzīja lejā daudzus

apmetnes ugunskurus, un laimes pūķis nosēdās. Pa šo laiku bija pievienojušies jauni Fantāzijas iemītnieki, un daudzi no viņiem bija atnesuši līdzi teltis. Apmetne līdzinājās īstai telšu pilsētai, kas pletās orhideju meža malā plašā, puķēm klātā pļavā.

—   Cik tad daudzi jau te ir?— Bastiāns gribēja zināt, un zilais džins Illuāns, kas pa šo laiku bija vadījis procesiju un tagad iznācis sasveicināties, paskaidroja, ka precīzi saskaitīt dalībniekus vēl nav varējis, bet katrā ziņā to esot jau tuvu tūkstotim. Un, starp citu, tur esot vēl kaut kas ārkārtīgi savāds: drīz pēc tam, kad viņi uzslējuši apmetni, tātad vēl pirms pusnakts, esot uzradušies pieci bruņu milži. Viņi esot izturējušies miermīlīgi un stāvējuši malā. Neviens, protams, neesot uzdrošinājies viņiem tuvoties. Turklāt viņi nesuši līdzi lielu, ar sarkaniem koraļļiem rotātu palankīnu, kas tomēr esot bijis tukšs.

—   Tie ir mani nesēji,— Ksaīde lūdzošā tonī sacīja Bastiānam, — vakar vakarā es izsūtīju viņus sev pa priekšu. Tas ir visjaukākais veids, kā ceļot. Ja tu man to atļautu, kungs!

—  Tas man nepatīk,— Atrejs iejaucās pa vidu.

—   Kāpēc ne?— Bastiāns jautāja.— Kas tev būtu iebilstams?

—    Lai viņa ceļo, kā grib,— Atrejs atcirta,— bet tas, ka viņa izsūtījusi palankīnu jau vakar vakarā, nozīmē, ka viņa jau iepriekš zinājusi, ka šeit nāks. To visu viņa bija ieplānojusi, Bastiān. Tava uzvara patiesībā ir sakāve. Viņa tīšām ļāva tev uzvarēt, lai tevi pakļautu.

—    Izbeidz!— Bastiāns kliedza,-piesarcis aiz dusmām.— Es neesmu tev tavu viedokli jautājis! Slims var palikt no tavām mūžīgajām pamācībām! Tagad tu vēl gribēsi apstrīdēt manu uzvaru un likt par apsmieklu manu cēlsirdību!

Atrejs grasījās kaut ko iebilst, taču Bastiāns uzkliedza: