Bezgalīgais stāsts

—    Pievaldi mēli un liec mani mierā! Ja es jums abiem nepatīku un jums nepatīk tas, ko es daru, tad ejiet savu ceļu! Es jūs neturu! Ejiet, kur gribat! Jūs man esat apnikuši!

Bastiāns sakrustoja rokas uz krūtīm un pagrieza Atrejam muguru. Pūlis, kas drūzmējās apkārt, aizturēja elpu. Atrejs bridi stāvēja, ļoti stalti izslējies, un klusēja. Līdz pat šim mirklim Bastiāns viņu vēl nekad nebija norājis citu priekšā. Rīkle zēnam sažņaudzās, tā ka viņš tikai ar grūtībām spēja ievilkt gaisu. Bridi viņš vēl gaidīja, taču, tā kā Bastiāns viņam vairs nepievērsa uzmanību, viņš lēnām pagriezās un devās prom. Fuhūrs sekoja.

Ksaīde smaidīja. Tas nebija labs smaids.

Taču Bastiānā šajā mirklī bija izdzisušas atmiņas par to, ka viņš savā pasaulē bijis bērns.

XXVII.Zvaigžņu klosteris

šais dienās jauni sūtņi no visām Fantazijas zemēm nemitīgi pievienojās pūlim, kas pavadīja Bastiānu ceļā uz Ziloņkaula torni. Mēģinājumi skaitīt izrādījās veltīgi, jo, tiklīdz ar to bija tikts galā, ieradās jauni un jauni. Daudzu tūkstošu galvu pūlis katru rītu devās ceļā, un atpūtas laikā apmetne kļuva par visdīvaināko pilsētu, kādu vien iespējams iedomāties. Tā kā Bastiāna ceļabiedri ļoti atšķīrās cits no cita gan pēc veidola, gan pēc auguma, tad arī teltis bija dažādu izmēru — cita līdzīga cirka arēnai, cita nebija lielāka par uzpirksteni. Arī ratu un braucamo, ar kuriem sūtņi ceļoja, bija tik daudz un tik dažādi, ka nav iespējams tos aprakstīt, te varēja redzēt gan gluži parastas kulbas un karietes, gan ārkārtīgi dīvainas ripojošas mucas, lēkājošas lodes vai futrāļus ar kājām, kas nemitīgi ķepurojas.

Pa šo laiku arī Bastiānam bija pagādāta telts, un tā bija pati greznākā no visām. Tai bija mazas mājas veidols, tā bija darināta no spīdīga, raibum raiba zīda un no vienas vietas izšūta ar zelta un sudraba attēliem. Uz jumta plīvoja karogs, kurā bija ģerbonis, rotāts ar septiņžuburu svečturi. Iekšpuse bija mīksti izpolsterēta ar segām un spilveniem. Lai kur arī tiktu celta apmetne — šī telts stāvēja centrā. Un zilais džins, kas bija kļuvis kaut kas līdzīgs Bastiāna kambarsulainim un miesassargam, apsargāja ieeju.

Atrejs un Fuhūrs vēl atradās Bastiāna pavadoņu barā, taču kopš publiskās noniecināšanas viņš vairs nebija pārmijis ar draugiem ne vārdiņa. Bastiāns klusībā gaidīja, ka Atrejs piekāpsies un lūgs piedošanu. Taču Atrejs nedarīja neko tamlīdzīgu. Arī Fuhūrs, šķiet, vairs neizjūta cieņu pret Bastiānu. Un tieši to, Bastiāns sev sacīja, viņiem tagad vajadzēs reiz iemācīties izjust. Un, ja sāktos pārbaude, kam lielāka izturība, tad abiem beidzot vajadzētu atzīt, ka viņa griba ir nelokāma. Bet, ja viņi piekāptos, tad viņš sagaidītu abus ieplestām rokām. Ja Atrejs viņa priekšā nomestos ceļos, viņš pieceltu draugu un sacītu: tev nav manā priekšā jāmetas ceļos, Atrej, jo tu esi un paliec mans draugs …

Taču pagaidām viņi abi'atradās procesijas beigu galā paši pēdējie. Šķita, ka Fuhūrs aizmirsis lidošanas mākslu, jo gāja kājām un Atrejs viņam blakus, lielākoties nokārtu galvu. Ja viņi agrāk kā avangards bija steigušies pa gaisiem procesijai priekšā, lai izpētītu apkārtni, tad tagad viņi soļoja nopakaļ kā arjergards. Bastiānu tas neiepriecināja, taču viņš nespēja tur nekā grozīt.

Kad karavāna bija ceļā, Bastiāns parasti jāja uz zirgēzelītes Jihas priekšgalā. Tomēr arvien biežāk gadījās tā, ka viņam nebija nekāda prieka to darīt, un viņš labprātāk apciemoja Ksaīdi viņas palankīnā. Viņa pastāvīgi sagaidīja Bastiānu ar lielu godbijību, piedāvāja viesim ērtāko vietu un apsēdās viņam pie kājām. Burve vienmēr atrada kādu interesantu sarunu 4ēmu un izvairījās no jautājumiem par viņa pagātni Cilvēku pasaulē, kopš bija pamanījusi, ka zēnam šīs sarunas nepatīk. Viņa gandrīz vai nepārtraukti pīpēja austrumniecisku ūdens- pīpi, kas stāvēja viņai blakus. Tās kāts izskatījās kā smaragdzaļa odze, un iemutis, ko viņa turēja savos garajos, marmorbaltajos pirkstos, atgādināja čūskas galvu. Kad Ksaīde to sūca, izskatījās, it kā viņa to skūpstītu. Dūmu mākonīšiem, kurus viņa ar baudu pūta no mutes un deguna, katrreiz bija cita krāsa — te zila, te dzeltena, te sārta, te zaļa vai violeta.

—   Vienu lietu es tev gribēju jau sen vaicāt, Ksaīde,— Bastiāns kādā no šādām apmeklējuma reizēm sacīja, domīgi raudzīdamies uz melnajās kukaiņu bruņās tērptajiem milžiem, kas pilnīgi vienādā solī nesa palankīnu.

—   Tava verdzene klausās,— Ksaīde atbildēja.

—   Kad es cīnījos ar taviem bruņu milžiem,— Bastiāns turpi­nāja,— izrādījās, ka viņi sastāv vienīgi no bruņām un iekšā ir tukši. Kā tad viņi īstenībā kustas?

—   Ar manu gribu,— Ksaīde smaidīdama paskaidroja.— Taisni tāpēc, ka bruņu milži ir tukši, viņi paklausa manai gribai. Visu, kas ir tukšs, spēj vadīt mana griba.

Viņa pētīja Bastiānu ar savām divkrāsu acīm.

Bastiānu šis skatiens neskaidrā kārtā satrauca, taču burve jau atkal bija nolaidusi skropstas.

—   Vai es tos varētu vadīt arī ar savu gribu?— viņš jautāja.