Bezgalīgais stāsts

Tik daudz ko Bastiāns tagad bija piedzīvojis — bailes un priekus, bēdas un triumfus —, viņš bija steidzies no vienas piepildītas vēlmes pretī nākamajai, un ne mirkli viņam nav bijis miera. Nekas no tā visa nebija viņu apmierinājis un iepriecinājis. Taču būt gudram — tas nozīmē stāvēt pāri priekiem un ciešanām, pāri bailēm un līdzjūtībai, pāri godkārei un aizvainojumam. Būt gudram nozīmē stāvēt pāri visam — neko un nevienu nenīst un nemīlēt, pilnīgi vienaldzīgi pieņemt citu atraidījumu vai simpātijas. Tas, kas patiesi ir gudrs, ne par ko vairs nesatraucas. Tas ir neaizsniedzams, un nekas viņam neko vairs nevar padarīt. Jā, tādam kļūt — tas gan būtu labi! Bastiāns bija pārliecināts, ka līdz ar to nonācis pie savas pēdējās vēlēšanās, pie tās pēdējās vēlēšanās, kas viņu vedīs pie Patiesās vēlēšanās, kā sacīja Graogramāns. Tagad Bastiānam šķita, ka viņš ir sapratis, kas ar to domāts. Viņš vēlējās būt dižens gudrais, gudrākais no gudrākajiem visā Fantāzijā!

Nedaudz vēlāk Fantāzijas glābējs iznāca no savas telts.

Mēness apspīdēja ainavu, kurai viņš iepriekš tikpat kā nebija piegriezis vērību. Telšu pilsēta pletās kādā katlam līdzīgā ieplakā, ko plašā lokā visriņķī ieskāva savādi veidoti kalni. Klusums bija pilnīgs. Ielejā vēl bija mazi mežiņi un krūmi, tālāk augšā kalnu nogāzēs augu valsts kļuva trūcīgāka, un vēl augstāk tā izbeidzās pavisam. Klinšu grupas augšā veidoja visvisādas figūras, kuras uzlūkojot radās iespaids, ka tās apzināti radījušas milzu tēlnieka rokas. Vēja nebija, un debesīs neredzēja mākoņu. Visas zvaigznes mirdzēja un likās esam tuvāk nekā parasti.

Augstu jo augstu, vienā no visaugstākajām kalnu virsotnēm, Bastiāns atklāja kaut ko līdzīgu kupolveida celtnei. Acīmredzot tā bija apdzīvota, jo ffo tās atspīdēja vārga gaismiņa.

— Arī es to pamanīju, kungs,— Illuāns sacīja ķērkstošā balsī, stāvēdams savā postenī blakus ieejai teltī.— Kas tas varētu būt?

Viņš vēl lāgus nebija paguvis izteikt savu jautājumu, kad no liela tāluma atskanēja savāds sauciens. Tas bija kā gari stiepts pūces kliedziens — ūūū! —, tikai zemāks un varenāks. Tad sauciens atska­nēja otro reizi un trešo, taču tagad daudzbalsīgi.

Tās patiešām bija pūces, pēc skaita sešas, kā Bastiāns drīz vien varēja secināt. Putni tuvojās no tās puses, kur atradās kalna virsotne ar kupolveida ēku galā. Gandrīz vai nekustīgiem spārniem pūces laidās šurp. Un, jo tuvāk tās nāca, jo skaidrāk bija saredzams, cik tās ir pārsteidzoši lielas. Pūces lidoja neticamā ātrumā. To acis gaiši mirdzēja, virs galvas tām slējās ausis ar dūnu kušķiem galā. Pūces lidoja pilnīgi bez skaņas. Tikai kad tās nosēdās Bastiāna telts priekšā, bija dzirdama klusa spārnu švīkoņa.

Tur tās tagad tupēja uz zemes, ikviena lielāka par Bastiānu, un grozīja uz visām pusēm galvu ar lielajām, apaļajām acīm. Bastiāns devās pie pūcēm.

—   Kas jūs esat, un ko jūs meklējat?

—   Mūs sūta nojautu māte Uštu,— atbildēja viena no sešām pūcēm,— mēs esam zvaigžņu klostera Gīgama lidojošās sūtnes.

—   Kas tas par klosteri?— Bastiāns jautāja.

—   Tā ir gudrības vieta, kur dzīvo atziņas mūki,— atbildēja kāda cita pūce.

—   Un kas tā Uštu ir?— Bastiāns nerimās.

—  Viena no trim Dziļdomu domātājām, kas vada klosteri un māca atziņas mūkus,— paskaidroja trešā pūce.— Mēs esam nakts sūtnes un piederam viņai.

—  Ja būtu diena,— ceturtā pūce piebilda,— tad vērojuma tēvs Širkrī būtu sūtījis savus sūtņus — ērgļus. Un krēslas stundā starp dienu un nakti savējos sūta gudrības dēls Jisipu, un viņa sūtņi ir lapsas.

—   Kas ir Širkrī un Jisipu?

—   Abi pārējie Dziļdomu domātāji, mūsu visaugstākie.

—   Un ko jūs meklējat šeit?

—   Mēs meklējam Visgudro,— sacīja sestā pūce.— Trīs Dziļdomu domātāji zina, ka viņš kavējas šajā telšu pilsētā, un lūdz viņam apskaidrību.

—   Visgudro?— Bastiāns vaicāja.— Kas tas tāds?

—   Viņa vārds ir Bastiāns Baltazars Bukss,— visas sešas pūces atbildēja reizē.

—  Jūs esat viņu jau atradušas,— zēns pavēstīja,— tas esmu es.

Pūces ar reizi zemu paklanījās, un tas, par spīti viņu biedējošam lielumam, izskatījās gandrīz vai jocīgi.

—   Trīs Dziļdomu domātāji,— pirmā pūce sacīja,— pazemībā un godbijībā lūdz tevi ciemos, lai tu atrisinātu jautājumu, ar kuru viņi savā garajā mūžā nav spējuši tikt galā.

Bastiāns domīgi braucīja zodu.

—    Labi,— viņš beidzot atbildēja,— bet es gribētu ņemt līdzi abus savus mācekļus.

—   Mēs esam sešas,— pūce atbildēja,— pa divām mēs varam vienu no jums nest.

Bastiāns uzrunāja zilo džinu:

—   Illuān, atved Atreju un Ksaīdi!

Džins strauji nozuda.

—    Kas tas ir par jautājumu,— Bastiāns gribēja zināt,— uz kuru man jādod atbilde?

—   Visgudrais,— kāda no pūcēm skaidroja,— mēs esam tikai nabaga nezinošas lidojošas sūtnes un nepiederam pat pie atziņas mūku zemākās pakāpes. Kā mēs varētu tev darīt zināmus jautājumus, kurus trīs Dziļdomu domātāji savā garajā mūžā nav varējuši atrisināt.

Pēc dažām minūtēm atgriezās Illuāns ar Atreju un Ksaīdi. Viņš ceļā bija abiem ātri izskaidrojis, par ko ir runa.

Nostājies Bastiāna priekšā, Atrejs klusi vaicāja:

—   Kāpēc es?