Bezgalīgais stāsts

Bastiānā viena ar otru cīnījās divas sajūtas, un nevienu no abām viņš nespēja apklusināt. Viņš ilgojās satikties ar Mēness meitiņu. Tagad viņš bija slavens un apbrīnots visā Fantāzijā un varēja stāties valdniecei pretī kā līdzvērtīgs. Taču vienlaikus viņu māca bažas, ka viņa pieprasīs atdot AURINU. Un ko tad? Vai viņa mēģinās viņu sūtīt atpakaļ uz pasauli, par kuru viņš tagad tikpat kā neko vairs neatcerējās? Bastiāns nevēlējās atgriezties! Un viņš gribēja paturēt rotu! . .. Tad atkal pazibēja doma, ka nebūt jau nav teikts, ka viņa to prasīs atdot. Varbūt valdniece atstās rotu viņam, cik vien ilgi viņš gribēs. Varbūt pat Mēness meitiņa ir viņam to uzdāvinājusi un tā pieder viņam uz visiem laikiem. Tādos mirkļos zēns nevarēja vien sagaidīt, kad atkal ieraudzīs viņu. Bastiāns steidzināja ceļiniekus, lai ātrāk nonāktu pie valdnieces. Taču arvien no jauna viņam uzmācās šaubas, un viņš pavēlēja apstāties un atpūsties, lai uzminētu, kas viņu sagaida.

Tā, pamīšus gan ar steigu un pārmērīgu skriešanu, gan ar stundām ilgu kavēšanos, beidzot bija aizsniegta slavenā Labirinta ārmala, viens no tiem plašajiem līdzenumiem, kas bija viens vienīgs puķu dārzs, pilns ar sazarotām takām un ceļiem. Pie pamales pasakainā baltumā pret zeltaini mirdzošām vakara debesīm iegaismo- jās Ziloņkaula tornis.

Viss fantāziešu bars un arī Bastiāns svētsvinīgi klusēja un baudīja skata neaprakstāmo daiļumu. Pat Ksaīdes sejā uzplauka izbrīna izteiksme, kāda vēl nekad iepriekš tur nebija parādījusies un kas, protams, drīz atkal pazuda. Atrejs un Fuhūrs, kas stāvēja pavisam malā, atcerējās, cik atšķirīgi Labirints bija izskatījies, kad viņi šeit bija pēdējo reizi,— nāvīgās tukšuma slimības saēsts. Tagad tas šķita plaukstošāks, skaistāks un mirdzošāks nekā jelkad agrāk.

Bastiāns nolēmušajā dienā tālāk vairs neiet, un tā tika uzslieta nakts apmetne. Viņš izsūtīja dažus sūtņus, kuriem vajadzēja nodot Mēness meitiņai viņa sveicienu un ziņu, ka viņš nodomājis nākamajā dienā ierasties Ziloņkaula tornī. Tad Bastiāns apgūlās savā teltī un mēģināja iemigt. Viņš valstījās spilvenos šurpu turpu, nespēdams atkauties no bažīgām domām. Viņš nenojauta, ka šī nakts arī vēl gluži citu iemeslu dēļ būs pati nelāgākā no visām, kuras viņš lidz šim aizvadījis Fantāzijā.

Pret pusnakti Bastiāns beidzot bija iekritis caurā, tramīgā miegā, kad viņu pamodināja satraukti čuksti un čivināšana pie telts ieejas. Bastiāns piecēlās un izgāja laukā.

—   Kas noticis?— viņš bargi vaicāja.

—   Šis te sūtnis,— zilais džins Illuāns atbildēja,— apgalvo, ka gribot tev nodot kādu ziņu, kas esot tik svarīga, ka viņš nedrīkstot līdz rītam gaidīt.

Sūtnis, ko Illuāns turēja gaisā aiz apkakles, bija mazs zibkājis, būtne, kurai zināma līdzība ar trusi, tikai šai te kažoka vietā bija spilgti raibs spalvu tērps. Zibkāji pieder pie Fantāzijas žiglākajiem skrējējiem un spēj veikt neiedomājamus attālumus tādā ātrumā, ka viņus praktiski nevar redzēt, manāms ir vienīgi putekļu mākonis, kas veļas viņiem nopakaļ. Taisni šās spējas dēļ zibkāji te izmantoja par sūtni. Viņš bija veicis visu ceļu līdz Ziloņkaula tornim un atpakaļ un tagad smagi tusnīja, kad džins viņu nolika Bastiāna priekšā.

—   Piedod man, kungs,— viņš elsa, vairākas reizes dziļi paklanīda­mies,— piedod man, ka atļaujos traucēt tavu mieru, bet tu būtu pamatoti neapmierināts ar mani, ja es to nebūtu darījis. Bērnišķās ķeizarienes nav Ziloņkaula tornī, jau kopš neatminamiem laikiem vairs nav, un neviens nezina, kur viņa atrodas.

Bastiāns pēkšņi sajuta sev iekšā tukšumu un aukstumu.

—   Tu kļūdies. Tas nevar būt.

—   Kad atgriezīsies citi sūtņi, tie apliecinās to pašu, kungs.

Bastiāns brīdi klusēja, tad neskanīgā balsī sacīja:

—   Paldies, ir jau labi.

Viņš pagriezās riņķī un iegāja savā teltī.

Zēns apsēdās guļvietā un atbalstīja galvu abās rokās. Tas bija gluži neiespējami, ka Mēness meitiņa tagad neuzzinās, cik ilgi viņš jau ir ceļā pie viņas. Vai viņa negribēja viņu vairs satikt? Vai varbūt viņai bija kaut kas atgadījies? Nē, tam bija grūti noticēt, ka valdniecei viņas pašas valstībā varētu kaut kas atgadīties, viņai — Bērnišķajai ķeizarie­nei.

Taču valdnieces nebija, un tas nozīmēja, ka viņš pagaidām drīkst paturēt AURINU sev. Kaut gan vienlaikus zēns sajuta rūgtu vilšanos par to, ka vairs neredzēs Mēness meitiņu. Lai arī kāds iemesls viņai būtu tā izturēties, zēnam tas likās neaptverami, nē, tas bija sāpīgi!

Tad Bastiāns atcerējās Atreja un Fuhūra bieži atkārtoto piezīmi, ka ikviens satiek Bērnišķo ķeizarieni tikai vienu vienīgu reizi.

Šīs skumjas piepeši modināja ilgas pēc Atreja un Fuhūra. Viņš gribēja izkratīt kādam sirdi, izrunāties ar draugu.

Bastiāns iedomājās, ka varētu uzlikt jostu Gēmalu un aiziet pie viņiem neredzams. Tā viņš būtu draugu sabiedrībā un baudītu viņu nomierinošo tuvumu, neko nezaudējot.