Bezgalīgais stāsts

Debesīs kāpa pirmā rīta ausma, un Bastiāns apsēdās netālu no savas telts zem kāda koka un gaidīja, ietinies sudraba mētelī. Laiks vilkās bezgalīgi lēni, svīda palss rīts, kļuva gaišāks, un Bastiānam jau radās cerības, ka Atrejs būs atteicies no sava nodoma, kad pēkšņi greznajā teltī atskanēja troksnis un balsu jūklis. Tas ilga pavisam īsu brīdi, tad Hīkrions izveda no telts Atreju, kam rokas bija saslēgtas uz muguras. Abi pārējie kungi sekoja.

Bastiāns gurdi piecēlās un atspiedās pret koku.

—  Tātad tomēr!— viņš klusībā nomurmināja.

Tad Bastiāns gāja uz savu telti. Nevēlēdamies skatīties uz Atreju, arī viņš turēja nokārtu galvu.

—   Illuān!— Bastiāns sacīja zilajam džinam, kas stāvēja blakus telts ieejai.— Pamodini visu apmetni. Lai pulcējas šeit. Un lai melnie bruņu milži atved šurp Fuhūru.

Džins iekliedzās^spalgā ērgļa balsī un aizsteidzās prom. Visur, kur vien viņš bija pagājis garām, lielās un mazās teltīs un citās apmetnes vietās sākās rosība.

—  Viņš it nemaz nepretojās,— Hīkrions noņurdēja, pamādams ar galvu uz Atreju, kurš stāvēja nekustīgi un nokārtu galvu. Bastiāns novērsās un apsēdās uz kāda akmens.

Kad pieci melnie milži atveda Fuhūru, apkārt greznajai teltij jau bija sapulcējies prāvs pūlis. Tuvojoties vienādajiem metāliski dunoša­jiem soļiem, skatītāji pašķīrās un atbrīvoja ceļu. Fuhūrs nebija savažots, un bruņotie milži viņam pat nepieskārās, viņi tikai gāja gūsteknim abās pusēs ar izvilktiem zobeniem.

—   Viņš vispār nepretojās, mūsu kundzes kungs,— viena no metāliskajām balsīm uzrunāja Bastiānu, kad procesija apstājās.

Fuhūrs apgūlās Atreja priekšā uz zemes un aizvēra acis.

Iestājās ilgs klusums. Iepakaļ palikušie ceļinieki piesteidzās klāt, kaklus staipīdami, lai redzētu, kas notiek. Vienīgi Ksaīdi te nemanīja. Čuksti un klusās čalas mazpamazām norima. Visu skatieni vēroja te Atreju, te Bastiānu. Pelēkajā mijkrēslī viņu nekustīgie stāvi atgādi­nāja uz mūžīgiem laikiem sastingušu attēlu bez krāsām.

Beidzot Bastiāns piecēlās.

—   Atrej,— Viņš sacīja,— tu gribēji man nozagt Bērnišķās ķeizarie­nes zīmi, lai piesavinātos to sev. Un tu, Fuhūr, to zināji un biji līdzdalībnieks. Jūs abi esat ne tikai aptraipījuši draudzību, kas kādreiz pastāvēja starp mums, jūs esat arī vainojami vissmagākajā noziegumā pret Mēness meitiņas gribu: valdniece iedeva dārglietu man. Vai jūs atzīstat savu vainu?

Atrejs ar ilgu skatienu nomērīja Bastiānu, tad pamāja.

Bastiānam aizlūza balss, un viņš divas reizes mēģināja turpināt, līdz tas izdevās.

—    Es zinu, Atrej, ka tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes. Un es atceros Fuhūra dziesmu Amargāntā. Tāpēc es jums dāvāšu jūsu dzīvību, zagļa dzīvību un zagļa sabiedrotā dzīvību. Dariet ar to, ko gribat. Bet pazūdiet no manis, cik tālu vien varat, un nekad neuzdrošinieties man vairs rādīties acīs. Es jūs padzenu uz visiem laikiem. Es nekad jūs neesmu pazinis!

Viņš deva Hīkrionam ar galvu zīmi, lai viņš noņem no Atreja važas, tad novērsās un atkal apsēdās.

Atrejs ilgu laiku stāvēja kā sastindzis, tad palūkojās uz Bastiānu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko teikt, taču pārdomāja. Viņš noliecās lejā pie Fuhūra un kaut ko pačukstēja viņam. Laimes pūķis pavēra acis un piecēlās. Atrejs uzlēca viņam mugurā, un Fuhūrs pacēlās gaisā. Viņš lidoja taisni pretī austošajām rīta debesīm, un, kaut arī viņa kustības bija smagnējas un gurdas, jau pēc nedaudz mirkļiem abi bija nozuduši tālumā.

Bastiāns uzslējās kājās, iegāja savā teltī un apgūlās.

—  Tagad tu esi sasniedzis patiesu diženumu,— klusi sacīja kāda liega, aizplīvurota balss,— tagad tu esi kļuvis pret visu vienaldzīgs, un nekas tevī vairs nespēj aizsniegt.

Bastiāns piecēlās sēdus. To bija sacījusi Ksaīde. Viņa tupēja telts tumšākajā stūrī.

—   Tu?— Bastiāns jautāja.— Kā tu šeit ienāci?

Ksaīde smaidīja.

—   Nav tādu sargu, kungs un meistar, kas spētu mani aizturēt. To iespētu tikai tava pavēle. Vai tu raidi mani prom?

Bastiāns atkal apgūlās un aizvēra acis. Pēc brīža viņš murmināja:

—   Man vienalga. Paliec vai ej!

Ksaīde ilgi vēroja viņu caur puspievērtiem plakstiem, tad apvaicā­jās:

—   Par ko tu domā, kungs un meistar?

Bastiāns novērsās un neatbildēja.

Ksaīdei bija skaidrs, ka tagad nekādā ziņā nedrīkst atstāt viņu vienatnē. Tagad viņš ļoti viegli varēja izslīdēt viņai no rokām. Ksaīdei vajadzēja Bastiānu mierināt un uzmundrināt — pēc savas saprašanas. Ksaīdei vajadzēja uzmanīt, lai viņš ietu tālāk pa ceļu, kuru viņa paredzējusi viņam — un pati sev. Un šoreiz neiztikt ar kādu burvju dāvanu vai vienkāršu triku. Viņai jāķeras pie stiprākiem līdzekļiem. Pie pašiem stiprākajiem, kas bija viņas rīcībā,— pie Bastiāna slēptāka­jām vēlmēm. Viņa apsēdās zēnam blakus un čukstēja ausī:

—   Kad tu domā doties uz Ziloņkaula torni, mans kungs un meistar?

—   Nezinu,— Bastiāns sacīja, noslēpis seju spilvenos,— kas man tur vēl meklējams, ja jau Mēness meitiņas tur nav? Es vispār vairs nezinu, ko lai tagad iesāku.

—   Tu varētu doties turp, lai sagaidītu Bērnišķo ķeizarieni.

Bastiāns pagriezās pret Ksaīdi.

—   Vai tu domā, ka viņa atgriezīsies?