Bezgalīgais stāsts

Jau tajā pašā naktī viņš sasauca visus augstmaņus, ministrus un padomdevējus, kas līdz šim bija kalpojuši Mēness meitiņai, uz sapulci, kura tika noturēta tajā apaļajā zālē, kur kādreiz bija sanācis ārstu kongress. Bastiāns paziņoja visiem, ka zeltacainā pavēlniece atstājusi viņam, Bastiānam Baltazaram Buksam, visu varu pār bezgalīgo Fantāzijas valstību un ka viņš tagad, kopš šā brīža,ieņemot viņas vietu. Viņš aicināja klātesošos zvērēt pilnīgu padevību viņa gribai.

— Arī un it īpaši tad,— viņš piebilda,— ja mani lēmumi jums brīžam šķistu neaptverami. Jo es neesmu tāds kā jūs.

Tad Bastiāns noteica, ka. gribot taisni pēc septiņdesmit septiņām dienām pats sevi kronēt par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru. Tikšot sarīkotas tik greznas svinības, kādas vēl Fantāzijā neesot bijušas. Sūtņiem tūliņ esot jāsteidzas uz visām zemēm, jo viņš vēloties, lai Fantāzijas valstības katra tauta atsūtītu uz kronēšanas svinībām pa kādam pārstāvim.

Pēc tam Bastiāns devās' prom un pameta padoma nezinošos padomdevējus un augstmaņus vienus.

Viņi nesaprata, kā lai izturas. Viss dzirdētais tik briesmīgi griezās ausīs, ka viņi ilgu laiku stāvēja mēmi un saduguši, tad sāka klusām aprunāties. Un pēc stundām garas apspriešanās padomdevēji un augstmaņi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viņiem jāizpilda Bastiāna norādījumi, jo viņš taču nēsāja Bērnišķās ķeizarienes zīmi, un tas viņiem uzlika par pienākumu būt paklausīgiem — vai nu viņi ticēja, ka Mēness meitiņa patiešām atteikusies no visas savas varas par labu Bastiānam, vai arī viss šis notikums bija tikai viens no valdnieces neaptveramajiem lēmumiem. Sūtņi tātad tika aizsūtīti un ari pārējās Bastiāna pavēles izpildītas.

Viņš pats par to vairs nelikās ne zinis. Kronēšanas svinību rīkošanu Bastiāns uzticēja Ksaīdei. Un viņa mācēja nodarbināt Ziloņkaula torņa galmu tik ļoti, ka nevienam pat neatlika laika pārdomām.

Bastiāns nākamās dienas un nedēļas lielākoties nekustīgi sēdēja apartamentos, ko pats bija sev izvēlējies. Viņš stīvi lūkojās grīdā un neko nedarīja. Zēns labprāt būtu sev kaut ko vēlējies vai izklaidēda­mies izgudrojis kādu stāstu, taču viņam nekas vairs nenāca prātā. Bastiāns jutās izsmelts un tukšs.

Tā viņam beidzot radās ideja, ka varētu vēlēties, lai uz svinībām ierodas arī Mēness meitiņa. Un, ja viņš patiesi tagad bija visvarens, ja visas viņa vēlēšanās kļuva par īstenību, tad arī viņai vajadzētu paklausīt. Naktīs viņš ilgi jo ilgi sēdēja un būrās zem deguna: «Mēness meitiņ, nāc! Tev jānāk! Es tev pavēlu nākt.» Un Bastiāns atcerējās viņas skatienu, kas bija iegūlis viņa sirdī kā mirdzošs dārgums. Taču Mēness meitiņa nenāca. Un, jo biežāk zēns mēģināja ar varu atsaukt viņu šurp, jo vairāk izdzisa atmiņas par šo gaišumu, un sirdī iemetās melna tumsa.

Bastiāns sev iestāstīja, ka tas viss atgriezīsies, tiklīdz viņš nokļūs magnolijas zieda paviljonā. Atkal un atkal viņš skrēja pie amatnie­kiem un steidzināja tos, daļēji ar draudiem, daļēji ar solījumiem, taču viss, ko tie darīja, izrādījās esam velti. Trepes salūza, tērauda naglas liecās, cirtņi saplīsa gabalos.

Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, ar kuriem Bastiāns reizēm labprāt būtu papļāpājis vai uzspēlējis kādu spēli, bija tikai retumis vēl kaut kam derīgi. Viņi bija atklājuši zemākajos Ziloņkaula torņa stāvos kādu vīna pagrabu. Tagad nu kungi tur pavadīja dienas un naktis, dzēra, meta kauliņus, bļaustīgās balsīs dziedāja muļķīgas dziesmas vai strīdējās, turklāt itin bieži paceldami zobenu cits pret citu. Dažkārt viņi arī streipuļodami blandījās pa galveno ceļu un uzmācās fejām, elfām, meža sieviņām un citām sievišķām būtnēm tornī.

—    Ko tu gribi, kungs,— viņi taisnojās, kad Bastiāns viņus sauca pie atbildības,— dod mums kādu darbu!

Taču Bastiānam nekas nenāca prātā, un viņš pierunāja kungus paciesties līdz kronēšanai, kaut pats nezināja, kas no tā varētu mainīties.

Mazpamazām arī laiks kļuva drūmāks un drūmāks. Saulrietu, kas izskatījās pēc plūstoša zelta, bija arvien mazāk. Debesis lielākoties bija pelēkas un apmākušās, gaiss kļuva smacīgs. Ne vēja pūsmiņa vairs neuzpūta.

Tā palēnām tuvojās kronēšanai noteiktā diena.

Izsūtītie vēstneši atgriezās. Daudzi no viņiem atveda visdažādāko Fantāzijas zemju pārstāvjus. Daži turpretī atgriezās, neguvuši panāku­mus, un ziņoja, ka iedzīvotāji, pie kuriem viņi sūtīti, bez aplinkiem atteikušies piedalīties ceremonijā. Vispār vietām notiekot slepenas vai pat gluži atklātas sacelšanās.

Bastiāns nodūra skatienu.

—   Ar visu to tu pilnībā tiksi galā,— Ksaīde sacīja,— kad būsi kļuvis par Fantāzijas ķeizaru.

— Es vēlos, lai viņu vēlmes sakristu ar manējām,— Bastiāns uzstāja.

Taču Ksaīde jau bija aizsteigusies prom, lai dotu jaunas pavēles.

Un tad pienāca kronēšanas diena — kronēšanai nebija lemts notikt, taču šī diena iegāja vēsturē kā asiņainās kaujas diena par Ziloņkaula torni.

Jau no rīta debesis klāja bieza, svina pelēka sega, kas neļāva īsti uzaust dienai. Baigs mijkrēslis gūlās pāri visam, gaiss bija caurcaurēm nekustīgs un tik smags un spiedošs, ka tik tikko varēja paelpot.