Bezgalīgais stāsts

Līdz ar uzvaru pār Atreju kaujas laime soli pa solītim novērsās no vieniem un uzsmaidīja otriem. Dumpinieku karapulks, kuram uzvara nupat vēl bija likusies droša, sāka mukt. Bastiāns jutās kā briesmīgā sapnī, no kura nespēj pamosties. Šī uzvara viņam šķita rūgta kā žults, un tomēr viņš vienlaikus sajuta mežonīgu triumfu.

Ietinies savā melnajā mētelī un turēdams asiņaino zobenu rokā, Bastiāns lēnām devās pa galveno ceļu lejā; Ziloņkaula tornis tagad jau liesmoja vienās ugunīs kā milzu lāpa. Tomēr Bastiāns, tikpat kā nepievērsdams vērību šņācošajām un gaudojošajām liesmu mēlēm, gāja tālāk, gandrīz tās nejuzdams, kamēr sasniedza torņa pakāji. Tur viņš satikās ar savu atlikušo karapulku, kas viņu gaidīja izpostītajā dārza Labirintā — tagad bezgalīgā kaujas laukā, pilnā nokautu fantāziešu. Te bija arī Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns, abi pēdējie smagi ievainoti. Zilais džins Illuāns bija kritis. Ksaīde stāvēja pie viņa līķa, turēdama rokās jostu Gēmalu.

— Šo te, kungs un meistar,— burve sacīja,— viņš izglābis, lai atdotu tev.

Bastiāns paņēm^Jostu un saspieda to dūrē, tad iebāza savā kabatā.

Viņš lēnām pārlaida skatienu pār saviem cīņu un ceļa biedriem. Atlicis bija nepilns simts. Viņi izskatījās pārguruši un izmocīti. Uguns šaudīgā gaisma viņus vērta spoku barā.

Visi bija pavērsuši seju pret Ziloņkaula torni, kas arvien vairāk un vairāk sabruka gluži kā sārts. Magnolijas paviljona smaile uzliesmoja, tā ziedlapas plaši atvērās, un varēja redzēt, ka tas ir tukšs. Tad ari to aprija liesmas.

Bastiāns pacēla savu zobenu pret liesmu un drupu kaudzi un skarbā balsī sacīja:

—    Tas ir Atreja darbs. Un par to es viņu tagad vajāšu līdz pasaules galam!

Bastiāns uzlēca vienā no lielajiem melnā metāla zirgiem un kliedza:

—   Sekojiet man!

Kumeļš saslējās pakaļkājās, taču jātnieks savaldīja viņu ar savu gribu un slaidā galopā nozuda nakts melnumā.

XXX.Izbijušo ķeizaru pilsēta

Uja, šito skrejienu! Bastiāns traucās jau judzem talu cauri piķa melnajai naktij, kad iepalikušie cīņu biedri tikai devās ceļā. Daudzi bija ievainoti, visi līdz nāvei pārguruši, un nevienam ne tuvu nebija Bastiāna neizmērojamā spēka un izturības. Pat melnie bruņu milži uz saviem metāla zirgiem tikai ar pūlēm izkustējās no vietas, un citi, kas gāja kājām, nespēja saskaņot soli. Tas nozīmēja, ka arī Ksaīdes griba, kas tos vadīja, bija pie spēku izsīkuma robežas. Viņas koraļļu palankīns, degot Ziloņkaula tornim, bija kritis par upuri liesmām. Tāpēc no visvisādiem ratu dēļiem, salauztiem ieročiem un pussadegu-

šām torņa atliekām tika uzbūvēts jauns palankīns, kas, protams, liecināja par piedzīvoto postu. Atlikušais karapulks klibodams un šļūkdams vilkās nopakaļ. Arī Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam, kas bija pazaudējuši savus zirgus, vajadzēja atbalstīt citam citu. Neviens nerunāja ne vārda, bet visi zināja, ka nekad nespēs panākt Bastiānu.

Zēns joņoja tālāk cauri tumsai, melnais mētelis neganti plandījās viņam ap pleciem, milzu zirga metāliskie locekļi knirkšķēja un čīkstēja pie katras kustības, kad varenie pakavi blietēja zemi.

— Nū!— Bastiāns kliedza.— Nū! Nū! Nū!

Ātrums viņam joprojām nešķita pietiekami liels.

Viņš gribēja panākt Atreju un Fuhūru par katru cenu — un kaut arī viņam šo metāla nezvēru, zirgu, vajadzētu nodzīt beigtu!

Bastiāns alka atriebības! Šajā stundā viņš jau būtu pie visu savu vēlmju mērķa, bet Atrejs to bija izjaucis. Bastiāns nebija kļuvis par Fantāzijas ķēniņu. Atrejam to nāksies rūgti nožēlot!

Bastiāns steidzināja savu metāla jājamo vēl neprātīgāk. Tā locekļi kauca un čīkstēja arvien skaļāk, un tomēr nezvērs paklausīja sava jātnieka gribai un paātrināja brāzmaino galopu.

Šī mežonīgā pakaļdzīšanās ilga daudzas stundas, kaut arī nakts nekļuva ne par matu gaišāka. Un joprojām Bastiāns domās redzēja degošo Ziloņkaula torni un vienmēr no jauna izdzīvoja to acumirkli, kad Atrejs bija pielicis viņam pie krūtīm zobenu, līdz viņam pirmo reizi radās jautājums: kāpēc Atrejs bija vilcinājies? Kāpēc viņš pēc visa nebija spējis viņu ievainot, lai atņemtu AURINU ar varu? Un tagad Bastiāns pēkšņi atcerējās brūci, kuru bija cirtis Atrejam, un viņa pēdējo skatienu, kad viņš grīļodamies atkāpās un nogāzās zemē.

Bastiāns iebāza Sikāndu, ko līdz šim brīdim joprojām bija turējis rokā, atpakaļ tā sarūsējušajā makstī.

Ausa rīts, un mazpamazām zēns redzēja, kur atrodas. Metāla zirgs tagad drāzās pa kādu silu. Tumšie paegļu puduri izskatījās pēc kapucēs tērptiem milzu mūkiem vai smailas cepures uzlikušiem burvjiem, kas sastājušies nekustīgās grupās. Tiem pa vidu mētājās izkaisīti klinšu gabali.

Un tad notika tas, ka slaida galopa vidū metāla zirgs gluži vienkārši negaidot sabruka daļās.

Bastiāns no kritiena spara palika apdullis guļam. Kad zēns beidzot piecēlās, sadauzītos locekļus berzēdams, viņš ieraudzīja visapkārt zemu paegļu biežņu. Bastiāns izlīda laukā. Ārā, izmētātas plašā laukumā, gulēja čaumalai līdzīgās kumeļa lauskas, it kā būtu eksplodējis kāds jātnieka piemineklis.