Bezgalīgais stāsts

Ksaīde kopā ar četrpadsmit Ziloņkaula torņa ceremoniju meista­riem bija sagatavojusi ārkārtīgi bagātīgu programmu, jo tai vajadzēja pārspēt greznumā un dārdzībā visu, kas jelkad piedzīvots Fantāzijā.

Jau kopš agrām rīta stundām ielās un laukumos skanēja mūzika, taču tā bija mūzika, kāda vēl līdz pat šai dienai Ziloņkaula tornī nekad nebija dzirdēta: mežonīga, spiedzīga un tomēr monotona. Katram, kas to dzirdēja, sāka raustīties kājas un gribot negribot vajadzēja diet un lēkt. Neviens nepazina muzikantus melnajās maskās, un neviens nezināja, kur Ksaīde tādus rāvusi.

Visas ēkas un namu frontonus rotāja spilgti raibi karogi un karodziņi, kas tomēr ļengani nokarājās uz leju, jo nebija vēja. Visgarām galvenajam ceļam un visriņld uz pils teritorijas augstā mūra bija piestiprināti neskaitāmi attēli, mazi un milzīgi, un visos bija redzama viena un tā pati seja — atkal un atkal Bastiāns.

Tā kā Magnolijas paviljons joprojām vēl palika nepieejams, Ksaīde bija sagatavojusi tronim citu vietu. Tur, kur spirālveida galvenais ceļš izbeidzās pils mūra lielo vārtu priekšā, uz platiem pakāpieniem vajadzēja tikt uzstādītam tronim no ziloņkaula. Šeit kūpēja tūksto­šiem zelta vīraka trauku, un dūmi, kas apdullināja un vienlaikus arī uzbudināja, lēnām plūda pār pakāpieniem, pār laukumu, lejup pa galveno ceļu un ielauzās visās šķērsieliņās, stūros un telpās.

Malu malās stāvēja melnie milži savās kukaiņu bruņās. Neviens, izņemot pašu Ksaīdi, nezināja, kā viņai bija izdevies pēdējos piecus, kas bija atlikuši, simtkāršot. Taču ne tikai tas: aptuveni piecdesmit no viņiem sēdēja varenos zirgos, kas tāpat pilnībā sastāvēja no melna metāla un pārvietojās vienādām kustībām.

Triumfa procesijā šie bruņinieki pavadīja augšup pa galveno ceļu troni. Neviens nezināja, kur tāds sagādāts. Tas bija liels kā baznīcas portāls un sastāvēja caurcaurēm no visdažādākās formas un lieluma spoguļiem. Tikai sēdeklis bija no vara krāsas zīda. Dīvainā kārtā šis mirdzošais milzenis lēnām pats slīdēja pa spirālyeida ceļu augšup gluži kā dzīvs, un neviens to ne stūma, ne vilka.

Kad procesija apstājās lielo ziloņkaula vārtu priekšā, Bastiāns iznāca no pils teritorijas un apsēdās tronī. Sēžot šās mirdzoši aukstās greznības vidū, viņš likās niecīgi mazs kā lelle. Skatītāju pūlis, kas tika nošķirts ar melno bruņu milžu špalerām, spēji iegavilējās, tomēr šīs gaviles neizskaidrojamā kārtā skanēja bēdīgi un griezīgi.

Pēc tam sākās svinību ilgstošākā un nogurdinošākā daļa. Visiem sūtņiem un pārstāvjiem no Fantāzijas zemēm vajadzēja sastāties citam aiz cita rindā, un šī rinda sniedzās ne tikai lejā no spoguļtroņa pa visu Ziloņkaula torņa spirālveida galveno ceļu, bet gan tālu, tālu iekšā dārza Labirintā, un arvien jauni viesi nostājās rindas galā. Ikvienam, sagaidījušam savu kārtu, vajadzēja nomesties zemē pie troņa, ar pieri trīs reizes pieskarties pie zemes, noskūpstīt Bastiāna labo kāju un sacīt: «Savas tautas un savas sugas biedru vārdā es lūdzu tevi, kuram mēs visi esam pateicīgi par savu eksistenci, kronēt sevi par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru!»

Tā pagāja divas vai trīs stundas, kad gaidītāju rindas pāršalca spējš nemiera vilnis. Kāds jauns fauns joņoja augšā pa ceļu, varēja redzēt, ka viņš skrien pēdējiem spēkiem, jo reižu reizēm sagriļojās un pakrita, pierausās atkal kājās un drāzās tālāk, līdz, gaisu kampdams, nometās Bastiāna priekšā zemē. Bastiāns noliecās pie viņa.

—   Kas noticis, ka tu uzdrošinies traucēt šo ceremoniju?

—    Karš, ak, kungs!— fauns izgrūda.— Atrejs sapulcinājis daudzus dumpiniekus un kopā ar trim pulkiem ir ceļā uz šejieni. Viņi pieprasa, lai tu atdotu AURINU, un, ja tu to nedarīsi labprātīgi, viņi tev to atņems.

Pēkšņi iestājās nāves klusums. Vienā rāvienā bija apklususi satraucošā mūzika un griezīgās gaviles. Bastiāns stīvi blenza zemē. Viņš bija kļuvis bāls.

Tagad piesteidzās arī visi trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hīdorns. Viņi rādījās esam neparasti labā noskaņojumā.

—    Beidzot mums uzradies darbiņš!— viņi klaigāja cits caur citu.— Atstāj to mūsu ziņā! Turpini svinības! Mēs sameklēsim dažus krietnus vīrus un stāsimies pretī dumpiniekiem. Viņi dabūs tādu mācību, ka vēl ilgi atcerēsies.

Starp daudzajiem tūkstošiem klātesošo Fantāzijas būtņu bija dažas, kas itin nemaz nebija derīgas karošanai. Bet vairums gluži labi prata apieties ar kādu ieroci — milnu, zobenu, stopu, šķēpu, lingu — vai

ari lieliski iztika ar zobiem vai nagiem. Šie visi sapulcējas ap trim kungiem, kas komandēja karapulku. Kamēr viņi devās prom, Bastiāns palika ar prāvo baru, kas diezin ko nespēja aizstāvēties, un ceremo­nija turpinājās. Bet tagad jau viņa domas kavējās kur citur. Skatiens nemitīgi slīdēja pār pamali, kuru viņš no savas vietas varēja labi saredzēt. Milzīgie putekļu mākoņi, kas tur sacēlās, ļāva nojaust, cik vareni ir Atreja karapulki.

—    Esi bez bažām,— sacīja Ksaīde, pienākusi Bastiānam blakus, — vēl nav iejaukušies mani melnie bruņu milži. Viņi aizstāvēs tavu Ziloņkaula torni, un viņiem nespēj pretī turēties neviens — izņemot tevi un tavu zobenu.