Bezgalīgais stāsts

—   Jā,— apvaicājās ari Ksaīde,— kāpēc viņš?

—   To jūs uzzināsiet,— Bastiāns atbildēja.

Izrādījās, ka pūces tālredzīgi bija paņēmušas līdzi trīs trapeces. Pa divām viņas tagad saņēma savos nagos virves, kurās šīs trapeces karājās, Bastiāns, Atrejs un Ksaīde apsēdās uz stieņiem, un lielie naktsputni kopā ar viņiem pacēlās gaisā.

Kad viņi sasniedza zvaigžņu klosteri Gīgamu, atklājās, ka lielais kupols ir tikai ļoti plašās celtnes augšējā daļa, kas sastāv no daudzām kubiskām sienām. Tai bija neskaitāmi mazi lodziņi, un tās augstais ārējais mūris piekļāvās klinšu kraujai. Nelūgtiem viesiem tā bija gandrīz vai nepieejama.

Kubiskajās sienās atradās atziņas mūku celles, bibliotēkas, saim­niecības telpas un sūtņu apmešanās vietas. Zem lielā kupola bija ierīkota sapulcēšanās zāle, kurā trīs Dziļdomu domātāji noturēja savas mācībstundas.

Atziņas mūki bija visdažādākā veidola un izcelsmes fantāzieši. Tiem, kas gribēja iestāties šajā klosteri, vajadzēja saraut visas saites ar savu zemi un ģimeni. Šo mūku dzīve bija sūra un pašaizliedzīga ziedošanās vienīgi un tikai gudrībai un atziņai. Ne tuvu ne katrs, kas to vēlējās, tika uzņemts brālībā. Eksāmeni bija stingri un trīs Dziļdomu domātāji — nepielūdzami. Tā nācās, ka šeit gandrīz nekad nedzīvoja vairāk par trīs simtiem mūku, taču tādējādi tika izveidota visas Fantāzijas gudrāko izlase. Ir jau bijuši laiki, kad brālība sarukusi tikai līdz septiņiem locekļiem. Un tomēr eksāmeni savā bargumā nemainījās. Pašlaik mūku un mūķeņu skaits sniedzās mazliet pāri diviem simtiem.

Kad Bastiāns Atreja un Ksaīdes pavadībā tagad tika ievests lielajā mācību zālē, viņš ieraudzīja tur raibum raibo Fantāzijas būtņu pūli, kas atšķīrās no viņa svītas tikai ar to, ka visi, vienalga, kāda veidola, bija ģērbti raupjos, tumši brūnos mūka virstērpos. Nebūs grūti iedomāties, kā tas izskatījās kādai jau iepriekš minētai klejojošai klintij vai kādam sīkulim.

Trīs augstākajiem, Dziļdomu domātājiem, bija cilvēka izskats. Turpretī viņu galvas nemaz neatgādināja cilvēku galvu. Uštu, nojautu māte, bija ar pūces seju. Širkrī, vērojuma tēvs, ar ērgļa galvu. Un, beidzot, Jisipu, gudrības dēls, ar lapsas galvu. Viņi sēdēja paaugstinā­tos akmens krēslos un izskatījās ļoti lieli. Atrejam un pat Ksaīdei, šķiet, viņus ieraugot, bija sameties kauns. Taču Bastiāns mierīgi devās Dziļdomu domātājiem klāt. Lielajā zālē valdīja nospiedošs klusums.

Širkrī, kas acīmredzot bija visvecākais no trim un sēdēja vidū, lēnām norādīja uz tukšu troņa atzveltnes krēslu iepretī viņu krēsliem. Bastiāns apsēdās uz tā.

Pēc ilgāka brīža vārdu ņēma Širkrī. Viņš runāja klusi, viņa balss skanēja pārsteidzoši zemu un pilnskanīgi.

—   Kopš senseniem laikiem mēs lauzām galvu par mūsu pasaules mīklu, Jisipu domā par to citādi, nekā Uštu nojauš, un Uštu nojauta mācat ko citu nekā manējā, un es atkal redzu citādi, nekā Jisipu domā. Tā vairs nevar turpināties. Tāpēc mēs esam lūguši tevi, Visgudro, atnākt pie mums un mūs pamācīt. Vai tu izpildīsi mūsu lūgumu?

—   Izpildīšu,— Bastiāns sacīja.

—   Tad klausies, Visgudrais, mūsu jautājumu: kas ir Fantāzija?

Bastiāns brīdi klusēja, tad atbildēja:

—   Fantāzija ir bezgalīgs stāsts.

—  Dod mums laiku, lai apjēgtu tavu atbildi,— Širkrī lūdza. — Satiksimies rīt atkal tepat šajā pašā stundā.

Visi klusēdami piecēlās — trīs Dziļdomu domātāji un arī atziņas mūki — un devās laukā.

Bastiāns, Atrejs un Ksaīde tika aizvesti uz viesu cellēm, kur ikvienu gaidīja vienkāršs ēdiens. Guļvietas bija parastas koka lāviņas ar raupjām vilnas segām. Bastiānu un Atreju tas, protams, nesatrauca, vienīgi Ksaīde labprāt būtu sev uzbūrusi patīkamāku gultu, taču viņai nācās secināt, ka viņas maģiskie spēki šajā klosterī nedarbojas.

Nākamajā naktī noteiktajā stundā atkal sapulcējās visi mūki un trīs Dziļdomu domātāji lielajā kupola zālē. Bastiāns no jauna apsēdās troņa atzveltnes krēslā, Ksaīde un Atrejs nostājās viņam katrs savā pusē.

Šoreiz tā bija nojautu māte Uštu, kas paskatījās Bastiānā savām lielajām pūces acīm un sacīja:

—    Mēs pārdomājām tavu mācību, Visgudrais. Taču mums radās jauns jautājums. Ja Fantāzija ir bezgalīgs stāsts, kā tu saki, tad kur šis «Bezgalīgais stāsts» ir rakstīts?

Bastiāns atkal brīdi klusēja un tad atbildēja:

—   Kādā grāmatā, kas ir iesieta vara krāsas vākos.

—   Dod mums laiku, lai apjēgtu tavus vārdus,— Uštu lūdza. — Satiksimies rīt atkal šajā pašā stundā šeit.

Viss notika tāpat kā iepriekšējā naktī. Un nākamajā, kad viņi atkal visi bija sapulcējušies mācību zālē, vārdu ņēma gudrības dēls Jisipu:

—   Arī šoreiz mēs domājām par tavu mācību, Visgudrais. Un atkal mēs nesaprašanā atdūrāmies pret jaunu jautājumu. Ja mūsu Fantāzi­jas pasaule ir bezgalīgs stāsts un ja šis «Bezgalīgais stāsts» ir kādā vara krāsas grāmatā — kur tad atrodas šī grāmata?

Un pēc neilgas klusēšanas Bastiāns atbildēja:

—   Kādā skolas noliktavā.

—   Visgudrais,— ierunājās Jisipu ar lapsas galvu,— mēs nešaubā­mies par tavu vārdu patiesīgumu. Un tomēr mēs gribam tevi lūgt, lai tu mums pierādi šo patiesību. Vai tu spēj to?

Bastiāns padomāja, tad piekrita: