Bezgalīgais stāsts

—   Tad jau viss kārtībā,— sieviete priecājās.— Bet es aizmirsu pateikt, kā sauca mazo zēnu, kurš tika tik ilgi gaidīts Pārvērtību namā. Daudzi Fantāzijā Viņu dēvēja vienkārši par «glābēju», citi par «septiņžuburu svečtura bruņinieku» vai «Visgudro», vai ari par «kungu un meistaru», tomēr viņa īstais vārds bija Bastiāns Baltazars Bukss.

Pēc tam sieviete smaidīdama ilgi raudzījās savā ciemiņā. Bastiāns dažas reizes nožagojās un tad klusi bilda:

—   Tā sauc mani.

—   Nu, redzi nu!— sacīja sieviete un neizlikās ne mazākā mērā pārsteigta.

Pumpuri uz viņas platmales un kleitas pēkšņi visi vienlaikus atvērās un uzziedēja. .

—   Bet es taču neesmu Fantāzijā simt gadu,— Bastiāns nedroši iebilda.

—   Ak, patiesībā mēs tevi gaidām jau daudz «ilgāk,— kundze atteica,— jau mana vecāmāte un manas vecāsmātes vecāmāte tevi gaidīja. Redzi, tagad tu dzirdi stāstu, kas ir jauns un kurā tomēr stāstīts par sensenu pagātni.

Bastiāns atcerējās Graogramāna vārdus, sacītus toreiz, ceļojuma sākumā. Tagad zēnam patiešām šlcita, ka būtu pagājuši simt gadi.

—   Starp citu — es vēl līdz šim neesmu tev pateikusi, kā sauc mani. Es esmu Aiuolas kundze. .

Bastiāns atkārtoja vārdu, un viņam vajadzēja mazlietiņ piepūlē­ties, kamēr izdevās to pareizi izrunāt. Tad zēns paņēma jaunu augli, iekodās, un viņam šķita, ka tas, kuru viņš tieši ēd, arvien būtu no visiem pats garšīgākais. Mazliet noraizējies, viņš ievēroja, ka ēd jau priekšpēdējo.

—  Vai tu vēlies vēl?— Aiuolas kundze vaicāja, pamanījusi cie­miņa skatienu. Bastiāns pamāja. Viņa pieķērās pie savas platmales un kleitas un plūca augļus, kamēr šķīvis atkal bija pilns.

—  Vai tad šie augļi auguši uz tavas platmales?— Bastiāns samul­sis vaicāja.

—   Kāpēc uz platmales?— Aiuolas kundze neizpratnē paskatījās uz ciemiņu, tad izplūda skaļos, sirsnīgos smieklos.— Ak, tu laikam gan domā, ka tā, uz galvas, ir mana platmale? Nē taču, manu skaisto puisēn, tas viss aug laukā no manis. Tāpat kā tev aug mati. No manas ziedēšanas tu vari redzēt, kā es priecājos, ka tu beidzot esi šeit. Ja es būtu bēdīga, viss būtu novītis. Bet ēd, lūdzams!

—   Es nezinu,— Bastiāns apjucis sacīja,— nevar taču ēst to, kas no kāda izaudzis.

—   Kāpēc ne?— Aiuolas kundze jautāja.— Mazi bērni arī saņem savas mātes pienu. Un tas ir brīnišķīgi.

—  Tiesa gan, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi ir pavisam maziņi,— Bastiāns iebilda un nedaudz nosarka.

—  Tas nozīmē, ka tagad tev atkal jākļūst pavisam mazam, manu skaisto puisēn,— Aiuolas kundze starodama sacīja.

Bastiāns ķērās klāt un iekodās jaunā auglī, un Aiuolas kundze jūsmoja par to un uzziedēja vēl krāšņāk.

Pēc neilga klusuma brīža viņa ierunājās:

—   Man  liekas, viņš labprāt vēlētos, lai mēs pārietu uz blakusis­tabu. Droši vien viņš būs tev kaut ko sagatavojis.

—   Kas?— Bastiāns vaicāja, apkārt skatīdamies.

—   Pārvērtība nams,— Aiuolas kundze paskaidroja kā pašu par sevi saprotamu.

Patiešām, bija noticis kaut kas savāds. Istaba bija pārvērtusies, Bastiānam to nemaz nemanot. Griesti bija pacēlušies augstu gaisā, kamēr sienas no trim pusēm bija ļoti tuvu pieslīdējušas klāt galdam. Ceturtajā pusē bija vēl vieta, tur atradās kādas durvis, kas šobrīd stāvēja atvērtas.

Aiuolas kundze piecēlās — tagad bija redzams, cik liela viņa ir,— un ierosināja:

—    Ejam! Viņš ir stūrgalvīgs. Nav nozīmes turēties pretī, ja viņš izdomājis kādu pārsteigumu. Lai notiek viņa griba! Turklāt viņam parasti ir vislabākie nolūki.

Aiuolas kundze izgāja pa blakusdurvīm. Bastiāns sekoja, tālredzīgi paņemdams līdzi šķīvi ar augļiem.

Telpa bija liela kā Zāle, un tomēr tā bija ēdamistaba, kas Bastiānam nezin kāpēc likās pazīstama. Dīvaini bija tikai tas, ka visas mēbeles, kas šeif stāvēja, arī galds un krēsli, bija milzīgi, daudz par lielu, un Bastiāns nevarētu uz tiem uzrāpties.

—    Lai nu viens paskatās!— Aiuolas kundze uzjautrināta sacīja.— Pārvērtību namam vienmēr ienāk prātā kaut kas jauns. Tagad viņš tev ir iztaisījis istabu, kādu to redz mazs bērns.

—    Kā tā?— Bastiāns vaicāja.— Vai tad zāles pirms tam šeit nebija?

—    Protams, ne,— viņa atbildēja,— zini, Pārvērtību nams ir ļoti dzīvīgs. Viņš labprāt piedalās kā mācēdams mūsu sarunā. Es domāju, ka viņš ar to tev grib kaut ko sacīt.

Tad sieviete apsēdās uz kāda krēsla pie galda, bet Bastiāns velti pūlējās uzrāpties citā krēslā. Aiuolas kundzei vajadzēja piepalīdzēt un uzcelt ciemiņu augšā, un arī tad viņa deguns tik tikko sniedzās pāri galda malai. Zēns bija ļoti priecīgs, ka paņēmis līdzi šķīvi ar augļiem, un paturēja to klēpī. Ja tas būtu nolikts uz galda, viņš nespētu to aizsniegt.

—   Vai tev bieži tā jāpārvācas?— Bastiāns jautāja.

—    Bieži ne,— Aiuolas kundze atbildēja,— augstākais, trīs četras reizes dienā. Dažkārt arī Pārvērtību nams gluži vienkārši dzen jokus, tad pēkšņi visas istabas ir sagrieztas kājām gaisā, grīda augšā un griesti apakšā vai tamlīdzīgi. Bet tā ir tīrā nebēdnība, un viņš tūliņ atkal kļūst prātīgs, kolīdz es apelēju pie viņa sirdsapziņas. Patiesībā tas ir ļoti jauks nams, un es patiešām jūtos tajā omulīgi. Mums abiem kopā ir jautri.