Bezgalīgais stāsts

Aiuolas kundze, brīdi padomājusi, atbildēja:

—  Tas bija tas, ko tu pats sev vēlējies.

—  Vai Fantāzijas būtnes arī nespēj mīlēt — tāpat kā es?— viņš satraukts vaicāja.

—   Fantāzijā esot nedaudzi radījumi, kas drīkstējuši dzert Dzīvī­bas ūdeni,— viņa klusi sacīja.— Taču neviens nezina, kuri tie ir. Un pastāv kāds svinīgs solījums, par kuru mēs ļoti reti runājam, ka tālā nākotnē kādreiz pienāks laiks, kad cilvēki nesīs mīlestību ari uz Fantāziju. Tad abas.pasaules saplūdīs vienā. Bet — ko tas nozīmē, es nezinu.

—   Aiuolas kundze,— Bastiāns jautāja tikpat klusu,— tu solīji, ka tad, kad būs pienācis īstais bridis, tu man pateiksi, ko man vajadzējis aizmirst, lai iegūtu savu pēdējo vēlēšanos. Vai nu tas bridis ir klāt?

Viņa pamāja.

—   Tev bija jāaizmirst tēvs un māte. Tagad tev nav atlicis nekas cits kā vien tavs vārds.

Bastiāns domāja.

—   Tēvs un māte?— viņš lēnām atkārtoja. Taču šie vārdi zēnam neko vairs nenozīmēja. Viņš nespēja atcerēties.

—   Kas man tagad jādara?— viņš jautāja.

—  Tev jāpamet mani,— Aiuolas kundze atbildēja,— tavs laiks Pārvērtību namā ir beidzies.

—   Un kurp man jādodas?

—   Tava pēdējā vēlēšanās tevi vedīs. Nepazaudē to!

—  Vai man jāiet uz karstām pēdām?

—   Nē, ir vēls. Rīt, kad uzausīs jauna diena. Tev vēl atlikusi viena nakts Pārvērtību namā. Iesim nu gulēt!

Bastiāns piecēlās kājās un piegāja Aiuolas kundzei klāt. Tikai tagad, būdams tuvu, viņš tumsā pamanīja, ka visi viņas ziedi ir novītuši.

—   Neraizējies par to!— Aiuolas kundze sacīja.— Arī rit no rīta agri neraizējies par mani. Ej savu ceļu! Viss ir labi un pareizi tā. Ar labu nakti, manu skaisto puisēn!

—   Ar labu nakti, Aiuolas kundze!— Bastiāns nomurmināja.

Tad viņš uzkāpa augšā savā istabā.

Nākamajā dienā, nonācis lejā, viņš redzēja, ka Aiuolas kundze joprojām vēl sēž tajā pašā vietā. Visas lapas, ziedi un augļi bija nobiruši. Viņa bija aizvērusi acis un izskatījās kā melns, nedzīvs koks. Bastiāns ilgi stāvēja un uzlūkoja viņu. Tad pēkšņi atsprāga vaļā kādas durvis, kas veda laukā.

Pirms zēns izgāja ārā, viņš vēlreiz pagriezās atpakaļ un sacīja, nezinādams, vai saka to Aiuolas kundzei vai namam, vai abiem diviem:

—   Paldies, paldies par visu!

Tad viņš izgāja pa durvīm. Naktī bija iestājusies ziema. Sniegs sniedzās līdz ceļiem, un no ziedošās rožu nogāzes bija palikuši vairs tikai melni, ērkšķaini zari. Nemanīja ne vēja pūsmiņas. Bija ļoti auksts un ļoti kluss.

Bastiāns gribēja atgriezties mājā, lai paņemtu savu mēteli, taču durvis un logi bija nozuduši. Pārvērtību nams bija no visām pusēm noslēdzies. Drebinādamies aukstumā, Bastiāns devās ceļā.

Ziemas sala savas būdas priekša staveja Jors, aklais kalnracis, un klausījās sniega klajumā, kas tālu pletās uz visām pusēm. Klusums bija tik pilnīgs, ka viņa smalkās ausis sadzirdēja sniegā gurkstam kāda ceļinieka soļus, tie vēl bija ļoti tāli. Taču soļi tuvojās būdai.

XXXII.Attēlu raktuve

Jors bija liels, vecs vīrs, tomēr viņa seja bija bez bārdas un bez krunkām. Drēbes, seja, mati — viss viņā bija pelēks kā akmens. Kad kalnracis stāvēja nekustēdamies, izskatījās, ka viņš būtu izkalts no milzu lavas gabala. Vienīgi viņa aklās acis bija tumšas, un šķita, ka to dziļumā gail maza liesmiņa.

Bastiāns — viņš bija šis ceļinieks —, pienācis klāt, sacīja:

—   Labdien. Es esmu apmaldījies. Es meklēju avotu, no kura izplūst Dzīvības ūdens. Vai tu vari man palīdzēt?

Kalnracis klausījās balsī, kas tur runāja.

—   Tu neesi apmaldījies,— viņš čukstēja,— tikai runā klusu, ci­tādi sabruks mani attēli.

Jors pamāja Bastiānam, un zēns sekoja viņam nopakaļ būdā.

Tā sastāvēja no vienas vienīgas mazas telpas, kas bija iekārtota bez rotājumiem un ārkārtīgi trūcīgi. Viens koka galds, divi krēsli, viena lāva gulēšanai un viens dēļu plaukts, kurā tika uzglabāti visvisādi pārtikas produkti un trauki. Atklātā pavardā dega maza uguns, virs tās karājās katls ar kūpošu zupu.

Jors piesmēla divus pilnus šķīvjus sev un Bastiānam, novietoja tos uz galda un ar rokas mājienu aicināja viesi pie galda. Klusēdami viņi paēda.

Tad kalnracis atslēja muguru, viņa acis raudzījās cauri Bastiānam bezgalīgā tālumā, un viņš čukstus vaicāja:

—   Kas tu esi?

—  Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.

—   A, tātad savu vārdu tu vēl atceries.

—  Jā. Un kas esi tu?

—   Es esmu Jors, saukts par aklo kalnraci. Bet es esmu tikai gaismā akls. Savā raktuvē, kur valda pilnīga tumsa, es redzu arī dienā.

—   Kas tā ir par raktuvi?

—   To sauc par Minrouda šahtu. Tā ir attēlu raktuve.

—   Attēlu raktuve?— Bastiāns brīnījās.— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu dzirdējis.

Jors, likās, joprojām vēl kaut ko klausās.

—   Un tomēr,— kalnracis čukstēja,— tā ir domāta tieši tādiem kā tev. Cilvēkiem, kas nespēj atrast ceļu pie Dzīvības ūdens.

—   Kas tie ir par attēliem?— Bastiāns gribēja zināt.

Jors aizvēra acis un klusēja. Bastiāns jau prātoja, vai nevajadzēs atkārtot jautājumu. Tad viņš izdzirdēja kalnraci čukstam:

—   Nekas pasaulē neiet zudumā. Vai tu esi kādreiz kaut ko sapņojis un pēcāk pamodies, nespēdams atcerēties, kas tas bijis?