Bezgalīgais stāsts

Uz trauslās vizlas plāksnes — tā bija ne pārāk liela, aptuveni parastas grāmatas lapaspuses formātā — ļoti skaidri un saprotami bija redzams kāds vīrs baltā virsvalkā. Rokā viņš turēja ģipša žokli. Vīrs stāvēja, un viņa stāja un klusinātā rūpju izteiksme sejā sažņaudza Bastiāna sirdi. Taču visvairāk zēnu bija skāris tas, ka šis vīrs ir iesālīs stikla dzidrā ledus gabalā. No visām pusēm viņu ieskāva necaurlaužama, taču pilnīgi caurredzama ledus kārta.

Aplūkojot attēlu, kas gulēja sniegā, Bastiānā pamodās ilgas pēc šā vīra, kuru viņš nepazina. Tā bija sajūta, kas nāca kā no liela attāluma, kā paisums jūrā, kuru sākumā nemaz lāgus nevar pamanīt, līdz tas nāk tuvāk un tuvāk un beidzot kļūst par varenu vilni mājas augstumā, kas parauj visu sev līdzi un aizskalo. Bastiāns, kampdams gaisu, tajā gandrīz vai noslīka. Sirds viņam sāpēja, tā nfebija pietiekami liela — tik milzīgām ilgām. Šajā paisuma vilnī tika noslīcināts viss, kas viņā vēl bija palicis no atmiņām par sevi. Un viņš aizmirsa pēdējo, kas viņam vēl bija: pats savu vārdu.

Vēlāk ienācis Jora būdā, viņš klusēja. Ari kalnracis neko neteica, taču ilgi skatījās zēnam nopakaļ, turklāt atkal likās, ka viņa acis veras nezināmā tālē, un tad pirmo reizi kopš visa šā laika viņa akmenspelē- kajos vaibstos uz īsu bridi iezagās smaids.

Šajā naktī, par spīti nogurumam, zēns, kuram tagad vairs nebija vārda, nespēja iemigt. No acīm nenozuda attēls. Šķita, ka vīrs gribētu viņam kaut ko sacīt, bet nejaudā, jo ir ieslēgts ledus gabalā. Zēns bez vārda vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās izdarīt tā, lai ledus izkustu. Kā nomoda sapnī viņš redzēja pats sevi apskaujam ledus bluķi, lai to izkausētu ar sava ķermeņa siltumu. Taču viss bija velti.

Tad pēkšņi viņš izdzirdēja, ko vīrs grib teikt, dzirdēja to nevis ar ausīm, bet gan dziļi pats savā sirdī:

— Palīdzi man, lūdzu! Nepamet mani nelaimē! Viens es netieku no šā ledus laukā. Palīdzi man! Vienīgi tu vari mani no tā atbrīvot — vienīgi tu!

Kad viņi nākamajā dienā, gaismai austot, piecēlās, zēns bez vārda pavēstīja Joram:

—   Es vairs nebraukšu tev līdzi lejā Minrouda raktuvē.

—   Vai tu taisies mani pamest?

Zēns pamāja.

—   Es gribu iet un meklēt Dzīvības ūdeni.

—  Vai tu esi atradis attēlu, kas tevi vedīs?

-Jā-

—  Vai tu man to paradīsi?

Zēns vēlreiz pamāja. Abi izgāja laukā sniegā, kur gulēja attēls. Zēns to uzlūkoja, bet Jors pavērsa savas aklās acis pret zēna seju, it kā skatītos tam cauri bezgalīgajā tālumā. Šķita, ka viņš ilgi klausās kādā nezināmā skaņā. Beidzot kalnracis pamāja.

—   Ņem to līdzi,— viņš čukstēja,— un nepazaudē. Ja pazaudēsi vai saplēsīsi, tev viss būs beidzies. Jo Fantāzijā tev vairs nebūs palicis nekā. Tu zini, ko tas nozīmē.

Zēns, kuram nebija vārda, stāvēja nokārtu galvu un brīdi klusēja, tad tikpat klusi sacīja:

—   Paldies tev, Jor, par to, ko tu man iemācīji.

Viņi sarokojās.

—  Tu biji labs kalnracis,— Jors čukstēja,— tu čakli strādāji.

To pateicis, viņš novērsās un devās uz Minrouda raktuves šahtu. Neatskatījies atpakaļ, kalnracis iekāpa celtnī un brauca lejup.

Zēns bez vārda pacēla no sniega attēlu un aizbrida baltā līdzenuma plašumos. V i

Viņš jau bija gājis daudz stundu, Jora būda sen bija nozudusi aizmugurē pie pamales, un nebija vairs nekā cita kā vien baltais klajums visapkārt. Taču viņš juta, ka attēls, kuru viņš uzmanīgi tur abās rokās, velk gluži noteiktā virzienā.

Zēns bija izlēmis sekot šim spēkam, apzinādamies, ka tas viņu novedīs pareizajā vietā, vienalga, vai ceļš būtu garš vai īss. Nekas viņu vairs nespēja atturēt. Viņš gribēja atrast Dzīvības ūdeni un bija pārliecināts, ka to spēj.

Tad pēkšņi augstu gaisā atskanēja kāds troksnis. Tā bija daudzu rīkļu kliegšana un spiegšana. Pacēlis acis pret debesīm, vientuļais ceļinieks ieraudzīja tumšu mākoni, kas izskatījās kā liels putnu bars. Tikai kad bars pielidoja tuvāk, zēns saprata, kas tas ir īstenībā, un šausmās palika kā zemē iemiets.

Tās bija klauniskās kodes šlamufas!

«Žēlīgā debess! » iedomājās zēns bez vārda. «Cerams, viņas nav mani pamanījušas! No viņu kliedzieniem attēls sabirs gabalu gabalos! »

Taču viņas bija zēnu ieraudzījušas!

Briesmīgi smiedamās un klaigādamas, šlamufas metās lejā pie vientuļā ceļinieka un nosēdās viņam apkārt sniegā.

—   Urā!— viņas ķērca, ieplezdamas savas raibās mutes.— Re, kur mēs beidzot esam viņu atkal atradušas, mūsu lielo labdari!

Un kodes valstījās pa sniegu, svaidījās ar sniega pikām, meta kūleņus un stāvēja uz galvas.

—   Klusu! Esiet, lūdzu, klusas!— zēns bez vārda izmisis čukstēja.

Viss koris sajūsmā spiedza:

—   Ko viņš sacīja?

—  Viņš sacīja, mēs esot pārāk klusas!

—  To mums vēl neviens nav sacījis!

—   Ko jūs gribat no manis?— zēns jautāja.— Kāpēc jūs neliekat mani mierā?

Kodes virpuļoja viņam apkārt un spindzēja: