Briesmoņu jūra

Riks Riordans

Briesmoņu jūra

VIENS MANS draugs IZVĒLAS KĀZU KLEITU

Murgs sākās tā.

Stāvēju uz izmirušas ielas kādā piejūras mazpilsē­tiņā. Bija melna nakts. Plosījās vētra. Vējš un lietus pluinīja gar ielas malu sastādītās palmas. Abpus ielai rindo­jās ar sārtu un dzeltenu ģipšmarmoru apmestas mājas aizslēģotiem logiem. Kvartālu tālāk, aiz hibiskrožu krūmā­jiem, putas kūla okeāns.

Florida, nospriedu. Lai gan nav ne mazākās sajēgas, kur es to rāvu. Floridā neesmu bijis.

Tad izdzirdu pret trotuāru klidzināmies nagus. Pa­griezies ieraudzīju savu tik labo draugu Groveru jožam, ko nagi nes.

Jā — nagi — nepārteicos.

Grovers ir satīrs. No vidukļa augšup viņš atgādina parastu, izstīdzējušu pusaudzi — lempīgs, ar pūkainu, paspūrušu kazbārdiņu un pinnēm. Gaita viņam tāda klumzājoša, bet, ja negadās pieķert nolaistām biksēm (no sirds neiesaku), nemūžam nepateiksiet, ka Grovers nav īsti cilvēks. Platie džinsi un viltus pēdas slēpj skatam pin­kaino dibengalu un āža kājas.

Sestajā klasē Grovers bija mans labākais draugs. Kopā ar mani un meiteni vārdā Anabeta viņš mēroja dēkpilnu ceļu, lai glābtu pasauli, bet pēdējoreiz redzējāmies pērnajā jūlijā, kad Grovers viens pats aizrikšoja draudīgā misijā — tādā, no kuras neviens satīrs vēl nebija pārradies.

Lai nu kā, sapnī Groveram āža aste vai svila un cil­vēka tupeles viņš bija paķēris rokās — kā allaž, kad radās vajadzība jozt, ņemot kājas pār pleciem. Viņš klidzi­nāja garām mazām tūristu bodītēm un sērfdēļu nomas punktiem. Palmas vējš locīja līdz zemei.

Grovers bija pārbijies no kaut kā, kas dzinās pakaļ. Laikam iztrūcināts pludmalē. Vilnā bija ieķepušas slap­jas smiltis. Izglābies, aizbēdzis. Viņš centās izsprukt no­kaut kā.

Vēja aurus pārskanēja rēciens, kas izskrēja cauri kau­liem. Groveram aiz muguras, kvartāla viņā galā, iznira milzīgs, neskaidrs stāvs. Novēzējies tas aizmēza laternas stabu, un pāri ielai nolija dzirksteļu lietutiņš.

Grovers, izbailēs smilkstot, klumpačoja tālāk. Viņš nemitējās murmināt: jātiek projām. Jādod šiem ziņa!

Nespēju saskatīt, kas draugu vajā, bet dzirdēju, kā tas rūc un lādas. Jo tuvāk tas nāca, jo draudīgāk zvārojās zeme. Grovers metās ap stūri un palika kā iemiets. Viņš bija iemucis strupceļā — veikalu pilnā pagalmā. Griez­ties atpakaļ par vēlu. Vētra bija atrāvusi tuvējās durvis. Izkārtne virspus aptumšotās vitrīnas vēstīja: SVĒTĀ AU­GUSTĪNA KĀZU BODE.

Grovers metās iekšā un aizlīda aiz līgavu kleitām.

Veikala logā uznira nezvēra ēna. Saodu briesmoņa smaku — tas bija šķebīgs mikslis: saslapusi aitas vilna, iepuvusi gaļa un tas savādais, sīvais smārds, kas piemīt tikai monstriem vai arī skunksam, kurš iecienījis meksi­kāņu virtuvi.

Aiz līgavu kleitām trīcēja Grovers. Nezvēra ēna aiz­slīdēja tālāk.

Klusumu pārtrauca tikai lietus pakšķi. Grovers uzel­poja. Varbūt tas neradījums jau bija prom.

Tad noplaiksnīja zibens. Veikala fasāde ar blīkšķi gāja gaisā, un mežonīga balss iebaurojās: — MAAAANS!

Drebēdams pie visām miesām, pielēcu gultā sēdus.

Nekādas vētras. Nekāda briesmoņa.

Rīta saules stari spraucās iekšā pa guļamistabas logu.

Man norēgojās, ka loga rūtī uzņirb tāda kā ēna — cilvēka aprise. Bet tad kāds pieklaudzināja pie guļamis­tabas durvīm — mamma uzsauca: — Persij, nokavēsi! — un ēna logā pagaisa.

Gan jau rādījās. Piektā stāva logs un ļodzīgas uguns­dzēsēju kāpnes… tur taču neviena nevarēja būt.

—   Nāc nu, mīļais, — mamma atkal sauca. — Pēdējā skolas diena. Tev vajadzētu lēkt gaisā no prieka! Tūliņ būsi ticis cauri!

—   Nāku, — es izstomīju.

Pagrābstījos zem spilvena. Pirksti atvieglojumā sa­tvēra lodīšu pildspalvu, kas allaž gulēja pagalvī. Izvilku to laukā un nopētīju gar malu iegravētos sengrieķu bur­tus: Anaklusms. Pretstraume.

Sakārojās noņemt pildspalvai uzgali, bet kaut kas lika pārdomāt. Tik sen nebiju izmantojis Pretstraumi…

Turklāt mamma bija likusi nosolīties, ka dzīvoklī ne­plātīšos ar nāvējošiem ieročiem, jo vienreiz šķērsām aiz­sviedu šķēpu, nogāzdams visu trauku skapi. Noliku Pretstraumi uz naktsskapīša un negribīgi izrausos no gultas.

Saģērbos, cik aši vien spēju. Pūlējos izmest no prāta murgu, briesmoņus un ēnas gar logu.

Jātiek projām. Jādod šiem ziņa!

Ko Grovers ar to domāja?

Pieliku pie sirds trīs izstieptus pirkstus un tad pacirtu tos prom — šo senlaiku žestu man reiz iemācīja Grovers, tas palīdzot atvairīt ļaunos spēkus.

Tas sapnis nevarēja būt īsts.

Pēdējā skolas diena. Mammai bija taisnība, man va­jadzēja lēkt gaisā no prieka. Pirmo reizi mūžā vienā skolā biju noturējies neizslēgts turpat visu gadu. Nekādu ēr­motu negadījumu. Neviena paša kautiņa klasē. Neviena skolotāja, kas pārvērstos par briesmoni vai mēģinātu mani nobeigt ar saindētu ēdnīcas otro ēdienu, vai sprā­dzienbīstamu mājasdarbu. Jau rīt es būšu ceļā uz labāko vietu visā pasaulē — Pusdievu nometni.

Vēl tikai viena diena. Pat manos spēkos taču nebūtu visu salaist grīstē.

Par to, cik aplama šī cerība, man nebija ne jaus­mas — kā allaž.

Mamma brokastīm bija sacepusi zilas vafeles un zilas olas.