Briesmoņu jūra

Viņai tāda mendele — īpašus gadījumus atzīmēt ar zilu maltīti. Šķiet, ka tā mamma dod zināt, ka viss ir iespējams. Persijs var izlauzīties cauri septītajai klasei. Vafeles var būt zilas. Tādi, lūk, mazie brīnumi.

Es pie virtuves galda brokastoju, bet mamma tikmēr mazgāja traukus. Viņa bija ģērbusies darba formā — zili zvaigžņotos svārkos un sarkanbalti svītrotā blūzē —, tādā viņa tirgoja saldumus "Saldajā Amerikā". Garie, brū­nie mati bija saņemti astē.

Vafeles bija gardas, bet laikam jau neēdu tik kāri kā parasts. Mamma uzlūkoja mani, saraukdama pieri. — Persij, vai tev kas kaiš?

—   Nē… nekas.

Bet viņa vienmēr redzēja cauri, ja man kas bija uz sirds. Nosusinājusi rokas, mamma apsēdās man iepre­tim. — Skola vai…

Turpināt bija lieki. Es tāpat zināju, ko viņa grib teikt.

—  Man šķiet, ka Groveram ir ziepes, — es sacīju un izstāstīju sapni.

Viņa saknieba lūpas. To otro manas dzīves pusi mēs nemēdzām apspriest. Centāmies dzīvot, cik ikdienišķi vien iespējams, bet mammai par Groveru viss bija zināms.

—   Es daudz nebēdātu, draudziņ, — mamma mie­rināja. — Grovers ir liels satīrs. Ja būtu gadījies kas nelāgs, mums noteikti kāds būtu atlaidis ziņu no… no nometnes… — Izsakot vārdu nometne, mammas pleci saspringa.

—   Kas par lietu? — es noprasīju.

—   Nekas, — viņa atsvieda. — Zini ko? Šodien no­svinēsim skolas beigas. Aizvedīšu jūs ar Taisonu uz Rokfellera centru, uz to skeita veikaliņu, kas tev patīk.

Opā, tas gan bija vilinoši. Mums mūždien vajadzēja savilkt galus. Izdevumi par mammas studijām vakarniekos un manu privātskolu izslēdza iespēju atļauties tā­dus prieciņus kā, piemēram, skrituļdēļa iegādi. Taču kaut kas viņas balsi darīja mani tramīgu.

—   Paga, paga, — es bildu, — vai tad mēs šovakar nekravāsim mantas nometnei?

Mamma savīkšķīja trauklupatu. — Ai, sirsniņ, ja reiz par to… es vakar saņēmu vēsti no Hīrona.

Man sašļuka dūša. Hīrons bija Pusdievu nometnes nodarbību pārzinis. Viņš dotu ziņu tikai tad, ja būtu ga­dījies kas ārkārtējs. — Ko viņš teica?

—   Viņš domā, ka tev… pagaidām vēl nebūtu droši doties uz nometni. Mums vajadzēs nogaidīt.

—   Nogaidīt? Mammu, kā tas var nebūt droši? Es taču esmu pusdievs! Tā tak man ir vienīgā drošā vieta pasaulē!

—   Citkārt jā, mīļais. Bet, ņemot vērā viņu nedienas…

—   Kādas nedienas?

—   Persij… man ļoti, ļoti žēl, ka tā. Cerēju, ka mēs pēcpusdienā to visu izrunāsim. Šobrīd nevaru tev visu izskaidrot. Iespējams, to nespēj pats Hīrons. Viss notika tik pēkšņi.

Galva griezās kā karuselī. Kāpēc lai es nevarētu do­ties uz nometni? Gribēju spļaut laukā miljoniem jautā­jumu, bet tieši tobrīd virtuves pulkstenis nozvanīja pus­stundu.

Mammas sejā jautās teju atvieglojums. — Pusastoņi, sirsniņ. Tev jāiet. Taisons jau gaida.

—   Bet..

— Persij, aprunāsimies pēcpusdienā. Skrien uz skolu.

Tas nu bija pēdējais, ko man kārojās darīt, bet mam­mas acu skatienā bija kaut kas tik vārīgs — tāds kā brīdi­nājums, ka viņa varētu apraudāties, ja nelikšos mierā. Turklāt viņai bija taisnība par Taisonu. Mums bija noru­nāts laikus tikties metro stacijā, citādi šis sakreņķēsies. Taisons baidījās viens pats braukt ar metro.

Paķēru mantas, bet uz sliekšņa tomēr apstājos. — Mammu, tās nedienas nometnē. Vai tam… vai tam varētu būt kāda saistība ar manu sapni par Groveru?

Mamma novērsās. — Pēcpusdienā parunāsim, mī­ļais. Es paskaidrošu… cik nu būs manos spēkos.

Es negribīgi atvadījos. Cilpoju lejā, lai pagūtu uz 2. vilcienu.

Tobrīd vēl nenojautu, ka pēcpusdienas saruna ar mammu tā arī izpaliks.

Un ka vispār mājās es vēl ilgi, ilgi nerādīšos.

Izgājis laukā, uzmetu skatu smilšakmens ēkai otrpus ielas. Uz sīku acumirkli rīta saulē uzņirbēja tumšs tēls — cilvēka siluets uz ķieģeļu sienas, ēna bez saimnieka.

Tad tas novirmojis pagaisa.

DIVI SPĒLĒJU TAUTAS BUMBU AR KANIBĀLIEM

Diena sākās visnotaļ normāli. Cik nu normāla mēdz būt diena Merivezeras pamatskolā.

Redz, ir tāda "progresīva" skola Manhetenas centrā, kur mēs nevis dirnam solos, bet tupam uz sēžammaisiem, atzīmes tur neliek, un skolotāji staigā džinsos un rokkoncertu tēkreklos.

Man jau forši. Es esmu dislektiķis ar uzmanības de­ficīta un hiperaktivitātes sindromu kā jau vairākums pusdievu, tā ka ar parastajām skolām man nav visai spoža pieredze — aši tieku izsperts laukā. Nelaime ar Merivezeru tāda, ka skolotāji uz itin visu raudzījās no gaišās puses, taču audzēkņiem ne vienmēr bija… teik­sim — tās gaišākās galvas.

Par piemēru ņemsim šāsdienas pirmo stundu: angļu valodu. Visiem uzdots izlasīt grāmatu "Mušu valdnieks", kur bars sīču iestrēgst uz vientuļas salas un saiet galīgā sviestā. Tad nu gala pārbaudījums bija šāds: skolotāji iz­sūtīja mūs pavadīt pagalmā veselu stundu bez uzraudzī­bas, lai redzētu, kas nu notiks. Notika tas, ka septītklasnieki un astotklasnieki spraigi metās raustīt cits citu aiz apakšbiksēm, epizodiski mētājās ar akmeņiem un bija viena agresīva basketbola spēle. Parādi diriģēja skolas huligāns Mets Slouns.