Briesmoņu jūra

Slouns nebija ne būdīgs, ne spēcīgs, bet iznesās gan kā tāds. Acis viņam bija kā pitbulterjeram, mati melni un pinkaini un mugurā allaž dārgas, bet nosmulētas drēbes — it kā viņš gribētu visiem parādīt, ka ģimenes bagātības šim pie vienas vietas. Priekšzobs bija puslūzis kopš reizes, kad viņš ar tēva poršu bravūrīgi iestūrēja ceļazīmē "Uzmanību — bērni!".

Tad nu Slouns visus kāsa, līdz nošāva galīgi greizi, nomēģinādams šo triku ar manu draugu Taisonu.

Taisons bija vienīgais Merivezeras audzēknis bez jumta virs galvas. Mēs ar mammu bijām izsprieduši, ka vecāki jau agrā bērnībā viņu pametuši tāpēc, ka viņš tāds… atšķirīgs. Metru deviņdesmit garš, ar jetija miesasbūvi, bet raudāja vienā gabalā un baidījās turpat no visa, pat sava atspulga. Taisona greizais ģīmis no skata bija visai brutāls. Kādā krāsā viņam acis, nepateikšu, jo neredzēju augstāk par šķībajiem zobiem. Balss Taisonam bija zema, bet runāja viņš tā ērmoti, kā mazs bēr­nelis — laikam tāpēc, ka pirms Merivezeras nebija mācī­jies nevienā skolā. Valkāja apskrandušus džinsus, nolāčotas kāda tur 53. izmēra kedas un rūtainu, izdilušu flaneļa kreklu. Viņš oda pēc Ņujorkas pakaktēm, jo tur­pat arī mitinājās, 72. ielas šķērsielā, ledusskapja kartona kastē.

Merivezeras pamatskola ņēma Taisonu savā pa­spārnē kā tādu labdarības projektu, audzēkņiem par uzmundrinājumu. Par nelaimi, lielais vairums necieta Taisonu ne acu galā. Kad atklājās, ka viņš par spīti iespaidīgajam rumpim un baigajam ģīmim ir varenliels lupata, visi ņēmās uzmundrināties, apceļot viņu. Jāsaka, es biju viņa vienīgais draugs, un tad nu iznāk, ka viņš arī man bija vienīgais draugs.

Mamma miljoniem reižu bija skolā sūdzējusies, ka Taisons netiek pienācīgi atbalstīts. Viņa pat zvanīja uz so­ciālo dienestu, bet nekas nekustēja no vietas. Sociālie tie­pās, ka tāda Taisona nemaz neesot. Zvērēja pie tā un šitā, ka pārmeklējuši mūsu minēto sānielu un neesot šo atra­duši, lai gan man nav skaidrs, kā iespējams paskriet garām vienam gigantiskam bērnam ledusskapja kartona kastē.

Lai nu kā, Mets Slouns pielavījās šim no mugurpu­ses un mēģināja ieķīlēt viņam dibenā apakšbikses, bet Taisons krita panikā. Viņš nedaudz par stipru pagrūda Slounu. Tas aizlidoja metrus piecus un iesprūda kokā pa­kārtajā riepā, kur knēveļi mēdza šūpoties.

—   Izdzimtenis tāds! — Slouns brēca. — Tinies uz savu kartona kasti!

Taisons sāka šņukstēt. Viņš paslēpa seju plaukstās un ar tādu joni apsēdās uz līdztekām, ka viens stienis ieliecās.

—   Turi muti, Sloun! — es uzkliedzu.

Slouns tikai pavīpsnāja. — Kas tev par daļu, Džekson? Tev varbūt pat nospīdētu kāds draugs, ja mūždien netecētu pie rociņas tam izdzimtenim.

Sažņaudzu dūres. Cerēju, ka seja nekvēlo sarkana. — Viņš nav izdzimtenis. Viņš ir tikai…

Mēģināju piemeklēt īsto vārdu, bet Slouns neklausī­jās. Viņš bija pārāk aizņemts, zirgojoties ar saviem liela­jiem, tizlajiem draugiem. Varbūt pie vainas fantāzija, bet šķita, ka šoreiz viņš ap sevi bija sapulcinājis vēl vairāk lempju, nekā ierasts. Parasti bija kādi divi trīs, bet šo­dien tur slaistījās vēl kāds pusducis, un es varēju likt galvu ķīlā, ka šitie agrāk nebija redzēti.

—   Tu pagaidi līdz fizkultūrai, — Slouns auroja.

—  Būsi pagalam.

Kad pirmā stunda bija cauri, pagalmā iznāca angļu valodas skolotājs misters Demilo, lai novērtētu uzkurto asinspirti. Viņš pasludināja, ka "Mušu valdnieku" esam izpratuši vienkārši izcili. Eksāmens esot nolikts, un mums nekad, nudien nekad nevajadzētu ķerties pie vardarbī­bas. Mets Slouns šķīsti purināja galvu, tad uzņirdza man ar savu pusdrupušo zobu.

Lai apturētu Taisona raudas, man vajadzēja viņam piesolīt launagā vēl vienu zemesriekstu sviesta maizi.

—   Es… es esmu izdzimtenis? — viņš man vaicāja.

—   Nē, — es sakostiem zobiem viņu mierināju.

—  Vienīgais izdzimtenis te ir Mets Slouns.

Taisons nošņurkājās. — Tu esi labs draugs. Būs bē­dīgi bez tevis nākamgad, ja… ja es nevarēšu…

Viņam aizlūza balss. Es attapu, ka vēl jau nav zināms, vai arī nākamgad viņš tiks iesaistīts šajā labdarī­bas projektā. Nez, vai direktors maz bija tērējis laiku un apspriedies par to ar pašu Taisonu.

—   Nebēdā, draugs, — es izstomīju. — Viss būs labi.

Taisons man veltīja tik pateicības pilnu skatienu, ka

es sajutos kā pēdējais melis. Kur man bija prāts piesolīt tādam bērnam, ka viss būs labi'?

Nākamais eksāmens bija dabaszinībās. Misis Tesla uz­deva jaukt kopā visādas ķimikālijas tikām, kamēr paveik­sies uzlaist kaut ko gaisā. Es biju pārī ar Taisonu. Viņam plaukstas bija par lielu, lai noturētu trauslās pudelītes, ar ko mums pienācās darboties. Mans pārinieks nejauši nomēza no galda paplāti ar visādiem šķīdumiem, un at­kritumu spainī nokūpēja oranžs mākonis sēnes cepures aprisēs.

Kad laboratorija bija evakuēta un bīstamo atkri­tumu nokopšanas vienība jau ceļā, misis Tesla mūs ar Taisonu lepni nosauca par dzimušiem ķīmiķiem. Mēs bijām pirmie, kam izdevies nolikt viņas eksāmenu ma­zāk nekā trīsdesmit sekundēs.