Briesmoņu jūra

Šurp triecās kārtējā ugunsbumba. Taisons pagrūda mani sāņus, bet sprādziens tik un tā aizlidināja mani vintaru vantaru. Attapos izstiepies uz grīdas un apdullis no dūmiem, bet batikoto kreklu izraibināja čurkstoši cau­rumi. Otrpus centra līnijai uz mani lejup ļauni blenza divi badīgi milži.

—  Gaļa! — viņi auroja. — Hēroja gaļa launagā! — Un abi ieņēma kursu manā virzienā.

—  Palīdzēt Persijam! — iebļāvās Taisons un pielēca man priekšā tieši tobrīd, kad milži laida lidojumā bumbas.

—   Taison! — nokliedzos, bet bija jau par vēlu.

Abas bumbas ietriecās viņam krūtīs… bet, nē… viņš

tās bija noķēris. Kaut kādā mistiskā kārtā Taisons, kurš, būdams lempis, regulāri apgāza laboratorijas paplātes un sabeidza rotaļlaukuma konstrukcijas, bija notvēris divas liesmojošas metāla bumbas, kas joņoja viņam virsū ar ātrumu miljards kilometru stundā. Viņš blieza tās atpa­kaļ apstulbušajiem tēmētājiem, un tie tik vien attapa kā ierēkties: "Aūūū!", bronzas lodēm sprāgstot pret pašu krūtīm.

No milžiem pāri palika divi uguns stabi — skaidrs, nepārprotama zīme, ka šie bijuši briesmoņi. Briesmoņi nemirst. Tie pašķīst dūmos un putekļos, lai varoņiem pēc cīniņa nebūtu jānoņemas ar nokopšanas darbiem.

—   Brāļi! — kanibāls Džo Bob iekaucās. Viņš sa­sprindzināja muskuļus un notricināja savu tetovēto "Kū­ciņu". — Tu par to vēl samaksāsi!

—   Taison! — es brīdināju. — Uzmanies!

Uz mūsu pusi lidoja nākamā komēta. Taisons tik tikko paguva aizmēzt to sāņus. Par mata tiesu pāršalkusi trenera Nanlija galvu, piezemējās tribīnēs ar grandiozu bu-buuuuums\

Apkārt bļaudami bizenēja bērni, cenšoties izvairīties no grīdā kūpošajiem krāteriem. Vēl bariņš blīkšķināja durvis un sauca pēc palīdzības. Pats Slouns, pārbīlī sa­stindzis, stāvēja laukuma vidū un apstulbis vēroja apkārt lidojošās mirstambumbas.

Treneris Nanlijs joprojām neko nemanīja. Viņš tik pabungoja pa dzirdes aparātu, it kā spridzināšana radītu kaut kādus aparatūras traucējumus, bet turpināja urbties žurnālā.

Tāds ļembasts būtu jādzird visā skolā. Direktoram, policijai — nu taču kādam būtu jāskrien mums palīgā.

—   Uzvara mūsu pusē! — rēca kanibāls Džo Bobs. — Mēs vēl skrubināsim jūsu kauliņus!

Gribēju jau aizrādīt, ka viņš tautasbumbas maču paņēmis tā kā par sirsnīgu, bet šis jau atvēzēja kārtējo bumbu. Pārējie trīs milži rīkojās tāpat.

Skaidrs kā diena — esam pagalam. Taisona spēkos nebija atvairīt visas bumbas reizē. Viņa plaukstas no­teikti jau bija smagi apsvilinājusi pirmā partija. Bez mana zobena te…

Prātā pazibēja neprātīga doma.

Es metos uz ģērbtuvēm.

—   Malā! — izrīkoju komandas biedrus. — Prom no durvīm!

Sprādziens aiz muguras. Taisons bija aizraidījis divas bumbas atpakaļ metējiem un izkvēpinājis šos pelnos.

Nu bija palikuši vairs tikai divi milži.

Trešā bumba traucās taisnā ceļā pie manis. Sakodu zobus un nogaidīju — viens mazs mikimauss, divi mazi mikimausi —, tad metos sānis, un liesmojošā lode iz­gāza ģērbtuves durvis.

Tā jau šķita, ka puišu ģērbtuves sasmakušais gaiss vienā mierā radīs pamatīgu eksploziju, tāpēc liesmojo­šās bumbas radītais blāāāc! mani it nemaz nepārsteidza.

Siena sabirza. Sporta zāle piebira ar skapīšu durvīm, zeķēm, sporta apakšbiksēm un dažām citām ne tām tīrākajām mantiņām.

Pagriezos tieši laikā, lai redzētu, kā Taisons krāmē Kaulu Smadzenem pa ģīmi. Milzis sabirza pīšļos. Bet pēdējais kanibāls Džo Bobs visgudri turējās pie bumbas un gaidīja piemērotu mirkli. Metiens nāca brīdī, kad Taisons pagriezās pret viņu ar seju.

—   Nē! — es kliedzu.

Bumba ietriecās Taisonam tieši krūtīs. Viņš aizlidoja pāri visai zālei un triecās pret tālāko sienu, kas ieplaisāja un sadrupa, atklājot skatam Čērčstrītu. Sit vai nost, ne­saprotu, kā Taisons varēja vēl būt pie dzīvības, bet viņš iz­skatījās vien viegli apjucis. Bronzas bumba kūpēja viņam pie kājām. Taisons jau stiepa roku, bet apdullis atkrita kūpošajos gruvešos.

—   Re kā! — Džo Bobs tīksminājās. — Esmu palicis pēdējais! Gaļas būs atliku likām, bet Kūciņai kauliņi, ko uzgrauzt!

Viņš pacēla jaunu bumbu un notēmēja uz Taisonu.

—   Nevajag! — es saucu. — Tev taču vajag mani!

Milzis atņirdzās smaidā. — Gribi mirt pirmais, jau­nais hēroj?

Kaut kas steidzīgi bija jāizdomā. Tepat kaut kur bija jābūt Pretstraumem.

Beidzot es ieraudzīju savus džinsus, iemīcītus kūpo­šajā drēbju kaudzē pie milža kājām. Ja vien es tiktu līdz turienei… Bez mazākās cerības tomēr devos uz priekšu.

Milzis smēja. — Pusdienas tuvojas. — Viņš atvēzēja roku metienam. Es biju gatavs mirt.

Pēkšņi milzoņa ķermenis sastinga. Ņirdzīgais vieplis izbrīnā pārvērtās. Tur; kur vajadzēja būt nabai, viņa krekls uzšķērdās, un no vēdera laukā auga tāds kā rags — nē, ne rags — mirdzoša asmens smaile.

Bumba nokrita zemē. Briesmonis stingi vērās dur­klī, kas viņu bija caururbis no mugurpuses.

Viņš izdvesa: — Oi, — un izpaukšķēja zaļu liesmu mākonītī, par ko Kūciņai droši vien būs liela bēda.