Briesmoņu jūra

Arī interjers bija dūmakaini pelēks, bet vismaz gana blīvs. Sēdekļa pārklājs saplaisājis un kunkuļains — kā jau vairumā taksometru. Mūs no sirmās kundzītes ne­šķīra ierastais lodziņš… paga, paga. Tur nebija viena vien kundzīte. Viņu bija veselas trīs, visas saspiedušās priek­šējā beņķī, visām pinkains matu ērkulis pār acīm, visām izģindušas rokas un ogļmelnas maisaudekla kleitas.

Stūrmane nokliedzās: — Longailenda! Ha!

Pedālis aizgāja grīdā, un man pakausis atsitās pret atzveltni. Skaļrunī atskanēja ieraksts: sveikiņi, te Zeva kauszinis Ganimēds. Kad dodos iepirkt debesu valdnie­kam vīnu, vienmēr piesprādzējos!

Paraudzījos lejup un drošības jostas vietā atradu pa­matīgu melnu ķēdi. Tik izmisis es nebiju… pagaidām vēl.

Kad taksometrs traucās Vestbrodvejas ielai ap stūri, vidējā sirmgalve nočērkstēja: — Uzmanīgāk! Met pa kreisi!

—  Šausmas, ja tu man padotu aci, Enīo, tad es var­būt arī redzētu\ — šofere sūdzējās.

Ko, ko? Padotu viņai aci?

Jautājumiem neatlika laika, jo stūrmane rāva sāņus, lai izvairītos no pretim braucoša preču piegādes furgona, pārlidoja ar visu autiņu pāri ietves malai tā, ka žoklis noklabēja vien, un mauca tik tālāk.

—   Pemfrēdo! — trešā kundzīte uzrunāja to, kas pie stūres. — Padod man to meičas monētu! Es gribu iekosties.

—  Tu jau pērnajā reizē dabūji iekosties, Deino! — pukojās šofere, acīmredzot Pemfrēdo vārdā. — Nu mana kārta!

—   Nekā nebija! — brēca tā, ko sauca Deino.

Vidējā, Enlo, nobļāvās: — Sarkanais!

—   Bremzē! — kliedza Deino.

Bet Pemfrēdo izvēlējās spiest gāzi grīdā un, riepām kaucot, mest ap stūri, trāpot uz ietves un apgāžot avīžu stendu. Dūša man palika kaut kur iepakaļ, Brūmstrītas rajonā.

—   Es atvainojos, — bildu, — bet… vai jūs vispār re­dzat?

—   Nē! — pie stūres ieķērcās Pemfrēdo.

—   Nē! — vidū ķērca Enīo.

—   Protams! — ķērca Deino pie loga.

Pabolījos uz Anabetu. — Viņas ir aklas?

—   Nav jau tā, ka pavisam bez acīm, — viņa atbil­dēja. — Viena ir.

—   Viena acs? -Jā.

—   Katrai?

—   Nē. Viena uz visām.

Taisons man līdzās izdvesa kunkstu un iekrampējās krēslā. — Man nav laba dūša.

—   Ak debess, — novilku, jo biju jau pieredzējis, kā

Taisonam klases ekskursiju autiņā sametas slikti, un tādā gadījumā nebija vēlams atrasties ašpadsmit metru rā­diusā. — Turies, draugs. Te nav kāds miskastes maiss vai kas tamlīdzīgs?

Trīs sirmās večas sparīgi ķildojās savā starpā un ne­likās dzirdis. Pievērsos Anabetai, kas turējās, cik spēka, un raidīju viņai nepārprotamu skatienu, kas pauda: parko-tu-man-tā.

—   Eu, ja? — viņa atcirta. — Māsu Graju taksometrs ir ātrākais ceļš līdz nometnei.

—   Kāpēc tad nebrauci ar viņām no Virdžīnijas?

—   To apgabalu viņas neapkalpo, — Anabeta skaid­roja, it kā es būtu galīgs aunapiere. — Viņu pārziņā ir Ņujorkas apkaime un mikrorajoni.

—   Mēs te esam vadājušas arī slavenības! — Deino iesaucās. — Jāsonu! Atceraties tādu?

—   Neatgādini! — Pemfrēdo novaidējās. — Un vis­pār mums tolaik vēl nebija takša, tu sagrabējusī žurka. Tas tak bija pirms trīstūkstoš gadiem!

—   Dod zobu! — Deino mēģināja iegrābties Pem­frēdo mutē, bet tā atgaiņājās.

—   Tikai ja Enīo man iedos aci!

—  Nē! — Enīo ķērkstēja. — Tev jau vakar tika!

—  Nu bet es taču stūrēju, tu vecā grezele!

—   Atvainojiet, pagrieziens! Tas bija mūsu pagrie­ziens!

Pemfrēdo meta strauju līkumu uz Delansijas ielu, iespiežot mani starp Taisonu un durvīm. Viņa uzmina pedālim, un mēs uzšāvāmies uz Viljamsburgas tilta ar simt divdesmit kilometriem stundā.

Nu jau trijotne kāvās pa īstam, pliķēja un pļaukāja cita citu, kamēr Deino nopūlējās iekampties Pemfrēdo sejā, bet Pemfrēdo grābājās gar Enīo. Rokas pa gaisu, rīkles vaļā, brēka līdz debesīm, un beidzot es ieraudzīju, ka māsām mutes nudien tukšas, vienīgi Pemfrēdo rēgo­jas viens dzeltenzaļš, apsūbējis priekšzobs. Savukārt re­dzokļu vietā tām aizvērti, iekrituši plakstiņi, izņemot to vienu Deino asinīm pieplūdušo, zaļo aci, kas tik negau­sīgi blisinājās apkārt, itin kā nepagūdama aprīt visu, kas atklājas skatam.

Beidzot Deino, kam bija nospīdējusi tā laime baudīt acu gaismu, izķeksēja zobu māsai Pemfrēdo no mutes. Tas tik trakoti saniknoja Pemfrēdo, ka šī stūrēja taisnā ceļā uz Viljamsburgas tilta margām, aurodama: — Atddo'! Atddo'!

Taisons nostenējies sakampa vēderu.

—  Emm, ja nu kādu tas interesē, — es bildu, — mēs tūliņ mirsim!

— Mieru, — manāmi pārbijusies, teica Anabeta. — Māsas Grajas zina, ko dara. Tiešām, viņas ir ļoti gudras.

Lai arī tas nāca no Atēnas meitas mutes, neizklau­sījās pēc diez kāda mierinājuma. Mēs līgojām gar tilta malu, četrdesmit metru augstumā virs Istriveras upes.

—  Jā, jā, gudras! — Deino mums atņirdza savu jaun­iegūto zobu atpakaļskata spogulī. — Mēs šo to zinām gan!

—  Vispēdējo ieliņu Manhetenā! — Pemfrēdo lielī­jās, joprojām klapēdama māsu. — Nepālas galvaspilsētu ari!

—  To vietiņu, kuru tu meklē! — Enīo piemetināja.

Tūliņ šai no abām pusēm māsas klupa virsū bļauda­mas: — Klusē! Muti ciet! Viņš tak vēl neprasīja!

—   Ko? — es biju neizpratnē. — Kādu vietiņu? Es nemeklēju nekādu…

—   Nekādu! — Enīo atmeta. — Tev taisnība, puišel. Tukša muldēšana.

—   Pasakiet!