Briesmoņu jūra

Citkārt palīdzīga roka Klarisai neatrastos manu ik­dienas darbiņu sarakstā. Viņa bija teju lielākais nomet­nes huligāns. Mūsu pirmā tikšanās beidzās ar Klarisas centieniem iestūķēt mani ar galvu tualetes podā. Turklāt viņa bija Arēja meita, un man pērnvasar sanāca pamatīga saķeršanās ar viņas sencīti, tāpēc nu kara dievs un visi viņa bērni bija gatavi mani nomušīt uz līdzenas vietas.

Taču viņai draudēja briesmas. Pārējie cīnītāji panikā bizoja apkārt, vairoties no buļļu uzbrukuma. Visapkārt priedei liesmoja gari zāles vāli. Viens hērojs, bļaudams un rokām vicinādamies, skrēja uz riņķi, jo viņa zirgastru pušķis uz ķiveres svila kā ugunīga sekste. Klarisas bru­ņas izskatījās pārogļojušās. Viņa atgaiņājās ar pārlūzuša šķēpa pīķi, kamēr ieroča otrs gals bija bez jēgas iesprūdis metāliskā buļļa pleca locītavā.

Norāvu vāciņu savai lodīšu pildspalvai. Tā ievizēju­sies auga arvien garāka, smagāka, līdz turēju rokā bron­zas zobenu Pretstraumi. — Taison, paliec tepat. Pietiks izaicināt likteni.

—   Nē, — Anabeta sacīja. — Viņš mums noderēs.

Es iepletu acis. — Viņš ir mirstīgais. Ar bumbām no­veicās, bet viņš nevar…

—   Persij, vai tu zini, kas ir tie tur, augšā? Tie ir Kolhīdas vērši, Hēfaista roku darbs. Bez Mēdejas saules krēma ar stiprāko aizsargfiltru mēs te galā netiksim. No­svilsim līdz kaulam.

—   Bez Mēdejas kā?

Anabeta rakājās pa mugursomu un lādējās: — Man taču mājās uz galda stāvēja bundžiņa ar tropisko kokos­riekstu aromātu. Nu, kāpēc es nepaņēmu?

Es jau sen biju iemācījies, ka Anabetu tērpināt nav vērts. Tas tāpat radīja vēl lielāku apjukumu. — Man nav ne mazākās sajēgas, ko tu tur runā, bet es neļaušu Taisonam izcepties.

—   Persij…

—   Taison, paliec, — es izslēju zobenu. — Es dodos.

Taisons gribēja iebilst, bet es jau rikšoju kalnā pre­tim Klarisai, kas bļaudama aicināja patruļu izkārtoties falangā. Doma bija laba. Tā saujiņa, kas sadzirdēja, no­stājās plecu pie pleca un cieši saspieda kopā vairogus, patveroties no vēršiem aiz bronzas aizslietņa, virs kura kā dzeloņcūkas adatas spurojās šķēpi.

Par nelaimi, Klarisai izdevās savervēt tikai sešus nometniekus. Pārējie četri joprojām dieba apkārt degošām ķiverēm. Anabeta steidza šiem palīgā. Viņa sakacināja vienu vērsi, bet, kad tas metās virsū, kļuva neredzama, pilnībā apstulbinot nezvēru. Otrs bullis tēmēja uz Klari­sas aizsargvalni.

Es vēl biju tik pusceļā līdz virsotnei — pārāk tālu, lai spētu ko līdzēt. Klarisa pat nebija mani pamanījusi.

Vērsis, lai cik masīvs, kustējās zibenīgi. Metāliskā āda zaigoja saulē. Acu vietā tam gailēja dūres lieluma rubīni, ragi no pulēta sudraba. Tas atvēra savus virās iekārtos žokļus, un laukā izšāvās virmojošs liesmu stabs.

—  Noturam līniju! — Klarisa komandēja savus ka­reivjus.

Var jau izrunāties visādi, bet drosmes Klarisai nu­dien netrūka. Viņa bija būdīga meitene ar nežēlīgām, no tēva mantotām acīm. Dzimusi grieķu kaujas bruņās. Bet pat viņas spēkos nebija atvairīt tāda lopa uzbrukumu.

Kā par nelaimi, otrais bullis tieši tobrīd mitējās mek­lēt pagaisušo Anabetu. Apcirties tas tuvojās Klarisai no otras, neaizsargātās puses.

—   Atskaties! — es kliedzu. — Uzmanies!

Būtu labāk turējis muti, jo nu es viņu iztrūcināju. Bullis numur viens ietriecās meitenes vairogā, un fa­langa pajuka. Klarisa lidoja un atmuguriski ievēlās gruz­došā zālē. Vērsis aizauļoja viņai garām, taču paguva ap­svilināt pārējos hērojus ar ugunīgo dvašu. Vairogi rokās izkusa. Hēroji meta ieročus pie malas un ņēma kājas pār pleciem, jo bullis numur divi jau traucās Klarisas vir­zienā.

Metos uz priekšu un sagrābu Klarisu aiz bruņu sik­snas. Tieši laikus, jo tūliņ garām kā preču vilciens aizdārdēja otrais nezvērs. Zvēlu tam ar Pretstraumi un iecirtu sānā dziļu brūci, bet monstrs vien nočīkstēja, no­stenējās un turpināja ceļu.

Pat pa gabalu jutu metāliskās ādas baltkvēli. Tur vienā mierā varētu uzcept saldētu burito.

—   Laid mani vaļā! — Klarisa vālēja man pa roku. — Persij, nolādēts!

Nosviedu viņu piekalnītē pie priedes un pievērsos buļļiem. Nu mēs atradāmies otrpus kalna korei un lejā pletās Pusdievu nometnes ieleja. Namiņiem, vingrotavām,

Lielajai mājai — it visam draudēja briesmas, ja vērši spruktu brīvsolī.

Anabeta izkliedza rīkojumus pārējiem hērojiem, mu­dinot tos izklīst un novērst vēršu uzmanību.

Pirmais, apmetis līkumu, atkal nesās uz manu pusi. Šķērsojot kalna viduslīniju, kur iedomātajai robežai būtu vajadzējis nezvērus apturēt, tas nedaudz palēnināja tempu, kā pretojoties spēcīgai vēja pūsmai, bet jau pēc mirkļa izlauzās otrpus un atkal uzņēma gaitu. Otrais vērsis pa­griezās pret mani; sānā no manis cirstās brūces sprik­stēja dzirksteles. Vai viņam sāpēja — nav ne jausmas —, bet vērša rubīnsarkanās acis uz mani glūnēja tik ļaunīgas, it kā es būtu uzkāpis šim uz varžacīm.

Cīnīties ar abiem buļļiem vienlaikus nebija ko do­māt. Otro vajadzēja piežmiegt vispirms; nošņāpt tam galvu, pirms pirmais apmetis loku. Rokas jau sagurumā smeldza. Tikai tagad attapu, cik sen neesmu licis lietā Pretstraumi, cik ļoti esmu izkritis no treniņu režīma.