Briesmoņu jūra

Bet tamlīdzīgām apcerēm neatlika laika. Viena kalna nogāze joprojām bija liesmās. Ievainotajiem hērojiem vajadzēja palīdzēt. Un, galu galā, vajadzēja atbrīvoties no diviem samīcītiem bronzas buļļiem, kam diezin vai atrastos vieta šķirojamo atkritumu konteinerā.

Atkal atlāčoja Klarisa un noslaucīja no pieres svied­rus. — Džekson, ja turies kājās, celies augšā! Mums jā­aiznes ievainotie uz Lielo māju un jāpaziņo par notikušo Tantalam.

—   Tantalam? — pārvaicāju.

—   Nodarbību pārzinim, — Klarisa kļuva nepacie­tīga.

—   Hīrons ir nodarbību pārzinis. Un kur ir Args? Viņš atbild par drošību. Viņam vajadzētu būt šeit.

Klarisa savilka skābu ģīmi. — Args ir atlaists. Jūs abi esat stipri atpalikuši. Viss mainās.

—   Bet Hīrons… viņš vairāk nekā trīs tūkstoš gadu apmāca jaunos, kā cīnīties ar briesmoņiem. Viņš nevar tā vienkārši aiziet. Kas noticis?

—   Šitas noticis, — Klarisa atcirta.

Viņa norādīja uz Talijas koku.

Stāsts par koku bija zināms ikkatram nometniekam.

Pirms sešiem gadiem Grovers, Anabeta un vēl divi pusdievi vārdā Talija un Lūka ieradās Pusdievu nometnē ar veselu briesmoņu armiju astē. Kad viņus te, kalngalā ielenca, Zeva meita Talija upurējās, lai draugi pagūtu tikt līdz drošam patvērumam. Meitas nāves stundā Zevs apžēlojies pārvērta viņu par priedi. Talijas garam bija lemts stiprināt nometnes burvju robežas, sargājot tās no briesmoņiem. Kopš tā laika kalngalā slējās smuidra, za­ļoksna priede.

Taču nu skujas bija sadzeltējušas. Koka pakājē nobi­rusi vesela kaudze nokaltušo. Metru virs zemes koka stumbrā rēgojās iedobums lodes cauruma izmērā, un no tā sūcās zaļa susla.

Man pārskrēja ledainas tirpas. Skaidrs, kāpēc no­metne bija briesmās. Burvju robežas bija zaudējušas spēku, jo Talijas priede nonīkst.

Kāds to bija saindējis.

PIECI ES TIEKU PIE JAUNA KAIMIŅA

Vai tev kādreiz ir gadījies tā, ka, pārnākot mājās, istaba izvandīta? Jo, piemēram, kāds izpalīdzīgs eksemplārs (čau, mammu!) centies to "sakārtot", un pēkšņi pilnīgi nekas vairs nav atrodams? Un pat ja nekā netrūkst, pie­zogas baisa apjausma, ka viens otrs šiverējis pa tavām slepenajām atvilktnēm un pārbraucis virsmām ar tīrāmo līdzekli, kas ož pēc citrona.

Tieši tā es jutos, beidzot atkal ieraugot Pusdievu no­metni.

Vispār nekas nebija īpaši mainījies. Lielā māja ar zilo divslīpju jumtu un izmargoto lieveni stāvēja, kur stāvējusi. Zemeņu dobes joprojām cepinājās saulē. Ielejā aizvien bija izkaisītas tās pašas grieķiskās celtnes ar bal­tajām kolonnām — amfiteātris, cīņu arēna, pusdienu pa­viljons, no kura pavērās skats uz Longailendas grīvu. Bet starp mežu un līci omulīgi gozējās tik pazīstamie na­miņi — raibumraibā divpadsmit mitekļu izlase gluži kā tādas Olimpa dievu vizītkartes.

Taču gaisā jautās briesmas. Varēja just, ka kaut kas nav lāgā. Skolotāji un satīri nevis smilšu laukumā spēlēja volejbolu, bet darbarīku šķūnī krāmējās ap ieročiem.

Mežmalā tramīgi tērzēja ar lokiem un bultām bruņoju­šās driādas. Pats mežs izskatījās panīcis, zāle pļavā izbalojusi dzeltenīga, bet uguns pēdas iecirtušas neglītas rē­tas Pusdievu kalnam sejā.

Kāds bija sagandējis manu mīļāko vietu pasaulē, un es vairs nebiju… teiksim tā, laimīgs vasarnieks.

Mērojot ceļu uz Lielo māju, atpazinu daudzas sejas no pērnās vasaras. Neviens nepiestāja papļāpāt. Neviens nesveica ar atgriešanos. Dažs labs atskatījās uz Taisonu, bet vairākums drūmi vilkās garām, apātiski pildīdami veica­mos darbus — piegādāja vēstis, stiepa zobenus uz tecīlu. Nometne atgādināja kādu karaskolu. Un ticiet man — es zinu, ko runāju. Pāris reižu esmu no tādām patriekts.

Bet Taisonam viens pīpis. Viņš bija stāvā sajūsmā par visu, kas te notika. — Kastas? — viņš aizgrābts dvesa.

—  Pegazu staļļi, — atbildēju. — Tiem spārnotajiem zirgiem.

—   Kas i tas?

—   Ahemm… tās ir tualetes.

—   Kas i tas?

—  Nometnieku namiņi. Ja kādam olimpiskais priekš­tecis nav zināms, to ieliek Hermeja namiņā — tajā tur, brū­najā —, līdz noskaidro radurakstus. Kad viss top skaidrs, nonāc tēva vai mātes grupējumā.

Viņš bijīgi uzlūkoja mani. — Tev… tev ir pašam savs namiņš?

—  Trešais. — Es norādīju uz zemu, pelēku akmens celtni.

—   Tu tur dzīvo kopā ar draugiem?

— Nē. Nē, es viens. — Negribējās skaidroties. Patie­sība bija mulsinoša: namiņā mitinājos viens, jo man ne­bija paredzēts būt starp dzīvajiem. "Lielā triāde" — Zevs, Poseidons un Aīds — pēc Otrā pasaules kara bija vieno­jušies vairs neradīt mirstīgos pēctečus. Mēs bijām spējī­gāki par parastiem pusdieviem. Mēs bijām pārāk nepa­redzami. Ja sadusmojāmies, radījām liekas problēmas… piemēram, Otro pasaules karu. Lielās triādes vienošanās tikusi pārkāpta tikai divreiz — kad Zevs radīja Taliju un kad Poseidons radīja mani. Mums nebija paredzēts nākt šaisaulē.

Talija divpadsmit gadu vecumā pārtapa par priedi. Es… nūja, es centos, cik spēka, nesekot viņas piemēram. Naktīs mēdzu murgot, par ko Poseidons pārvērstu mani, ja dzīvība karātos mata galā, — iespējams, par plank­tonu. Vai par dreifējošu brūnaļģu čupu.