Briesmoņu jūra

Tagad Hermeja komandu vadīja Treviss un Konors Spēri. Nebūdami dvīņi, viņi tik ļoti līdzinājās viens ot­ram, ka nebija jēgas prātot — kurš tur kurš. Nekādi ne­spēju paturēt prātā, kurš no abiem vecākais. Abi bija gari un izkāmējuši, abiem pār acīm krita brūnas matu šķip­snas. Oranžie Pusdievu nometnes tēkrekli kūļājās pāri platajiem šortiem. Brāļiem bija Hermeja bērniem tik raksturīgie velnišķie vaibsti: uzrautas uzacis, šķelmīgs smīns, mūžīgi dzirksts acīs, tā ka varēji nodomāt — tū­liņ dabūsi aiz krekla plaukšķeni. Tas, ka zagļu dievam gadījušies bērni, kam uzvārdā "Spers", man šķita labais joks, bet tajā vienīgajā reizē, kad par to ieminējos Trevisam un Konoram, abi neizteiksmīgi blenza uz mani, ne­saskatīdami tur itin nekā smieklīga.

Tiklīdz visi nometnieki bija pie vietas, ievedu Tai­sonu zāles vidū. Čalas pieklusa. Skatieni pievērsās mums. — Kurš to tur atvilcis? — atskanēja murdoņa no Apol­lona galda.

Nikni paglūnēju turp, bet nesaskatīju runātāju.

Pie pirmā galda kāds garlaikoti ierunājās: — Tā, tā, vai tik tas nav Pīters Džonsons! Tagad esmu redzējis visu.

Es sakodu zobus. — Persijs Džeksons… ser.

Misters D. iestrēba malku diētiskās kolas. — Aha, aha. Kā jūs, jaunie, tagad mēdzat izteikties: kāda šķirbaV.

Viņš bija apvilcis ierasto havajiešu kreklu leoparda rakstā, šortus, teniskurpes un melnas zeķes. Apaļais vēders un sarkanā, uzburbusl seja darīja viņu līdzīgu tūristam, kurš aizsēdējies Lasvegasas kazino. Viņam aiz muguras stāvēja tramīga paskata satīrs, plēsdams vīn­ogām nost mizu un pa vienai sniegdams ogas miste­ram D.

Misteru D. īstenībā sauca Dionīss. Vīna dievs. Zevs viņu iecēla par pusdievu nometnes direktoru, lai šis pa­kaltē rīkli kādu gadu simtiņu, — tas sods par uzmākša­nos neīstajai mežu nimfai.

Līdzās, kur parasti sēdēja (vai stāvēja, kentaurs bū­dams) Hīrons, rēgojās agrāk neredzēts tips — bāls, trakoti izdēdējis vīrs apvalkātā, oranžā cietumnieka kombine­zonā. Uz kabatas bija uzdrukāts numurs 0001. Zem acīm tumsa zili loki, nagi bija netīri, pelnu pelēkie mati ap­cirpti šā tā — bezmaz kā ar zāles pļāvēju. Viņš stingi vē­rās manī; šis skatiens darīja mani nervozu. Tas cilvēks izskatījās… salauzts. Nikns un apjucis, un izbadējies vien­laikus.

—   Reku, tas puišelis, — Dionīss viņam norādīja, — paturi viņu acīs. Poseidona dēls, vai zin'.

—   Ahā! — cietumnieks novilka. — Tātad šis.

Pēc intonācijas bija jaušams, ka viņi ar Dionīsu jau paspējuši pārmazgāt manus kauliņus.

—   Es esmu Tantals, — cietumnieks stādījās priekšā ar dzestru smaidu. — Esmu ieradies īpašā uzdevumā, līdz… nūja, līdz mans kungs Dionīss vēlēs ko citu. Bet no tevis, Persij Džekson, es sagaidu savaldību. Vairs nekādu ne­patikšanu.

—   Nepatikšanu? — es pārjautāju.

Dionīss uzsita knipi. Uz galda parādījās avīze — šās­dienas New York Post izdevuma pirmā lapa. Mans Merivezeras pamatskolas gadagrāmatai bildētais ģīmis. Virs­rakstu knapi saburtoju, bet nebija grūti uzminēt, kas tur rakstīts. Kaut kas no sērijas: trīspadsmitgadīgs psihopāts nosvilina sporta zāli.

—  Jā, nepatikšanu, — Tantals apmierināti atkārtoja. — Cik noprotu, pērnvasar biji līdz ausīm nepatikšanās.

Biju pārāk nikns, lai ko iebilstu. Vai tas, ka dievi teju uzrīkoja pilsoņu karu, bija mana vaina?

Satīrs nervozi pieslīdēja tuvāk un novietoja Tanta­lam priekšā šķīvi ar šmorētu gaļu. Jaunais nodarbību pārzinis nošmakstināja lūpas. Uzlūkojis tukšo biķeri, viņš norīkoja: — Limpeni! īpašo. 1967. gada laidienu.

Glāze pati no sevis piepildījās ar putojošu dziru. Tantals vilcinoties pastiepa roku, itin kā bīdamies, ka biķeris izrādīsies nokaitēts.

—  Aiziet, veco zēn, — Dionīss mudināja ar savādu dzirksti acīs. — Varbūt tagad nostrādās.

Tantals kampa kausu, bet, pirms paguva aizskart, tas jau aizšāvās prom. Pāris dzēriena lāses nopilēja iepakaļ, un Tantals centās tās uzslaucīt ar pirkstu, bet pilieni veikli aizripoja prom kā dzīvsudrabs. Iekunkstējies viņš pagriezās pret gaļas plati. Pacēla dakšu un mēģināja iebak­stīt ceptā krūtiņā, taču šķīvis veikli aiztecēja uz galda viņu galu, pārvēlās pār malu un iekrita pavarda oglēs.

—   Murgs! — Tantals purpināja.

—   Nu, tad neko, — Dionīsa balsi caurstrāvoja māk­slota līdzjūtība. — Varbūt vēl tikai pāris dieniņu. Tici man, veco zēn, darbs šajā nometnē ir īsta katorga. Gan jau tavs vecais lāsts beigās atkritīs pats no sevis.

—   Beigās, — Tantals burkšķēja, lūrēdams uz Dionisa diētisko kolu. — Vai tev ir kaut mazākā sajēga, cik sausa izkalst rīkle trīstūkstoš gados?

—   Jūs esat tas gars no Soda laukiem? — es attapu.

—    Tas, kurš stāv ezera vidū, bet virs galvas noliecies augļu pilns zars, tomēr jūs nevarat ne paēst, ne padzert.

Tantals pavīpsnāja. — Puisīt, tu gan jau būsi teicam­nieks, ko?

—   Jūs, dzīvs būdams, noteikti pastrādājāt kaut ko pa īstam šausmīgu, — es nelikos dzirdis. — Kas tas bija?

Tantals piemiedza acis. Satīri viņam aiz muguras sparīgi purināja galvu, pūlēdamies mani brīdināt.

—   Es neizlaidīšu tevi no acīm, Persij Džekson, — Tantals šņāca. — Negribu nekādas nepatikšanas savā no­metnē.