Briesmoņu jūra

—  Jūsu nometnē jau valda nepatikšanas… ser.

—   Ej taču atsēdies, Džonson, — Dionīss atplijās.

—   Tas tur galdiņš ir tavs, ne? Tas, pie kura neviens cits nekad negrib sēdēt.

Seja svila, bet prātos un turēju mēli aiz zobiem. Dio­nīss bija pāraudzis smurgulis, bet ar visu to viņš bija ne­mirstīgs un varen jaudīgs pāraudzis smurgulis. Es tikai noteicu: — Iesim, Taison.

—   Nekā nebija, — Tantals paziņoja. — Briesmonis paliks tepat. Mums jālemj, ko ar tādu iesākt.

—   Ar viņu, — es atcirtu. — Viņa vārds ir Taisons. Jaunais nodarbību pārzinis izbrīnā sarāva uz augšu

uzacis.

—  Taisons izglāba nometni, — es nelikos mierā.

— Viņš sadeva tiem bronzas buļļiem. Citādi te viss būtu nokūpējis.

—   Jā, — Tantals nopūtās, — tādu neražu!

Dionīss ķiķināja.

—  Tagad pazūdi, — Tantals pavēlēja. — Kamēr iz­lemsim šā kustoņa likteni.

Taisons raudzījās manī ar lielu, baiļpilnu aci, bet es labi zināju, ka nometnes priekšnieku rīkojumiem ne­drīkst nepakļauties. Vismaz ne klaji.

—   Es tepat vien būšu, draudziņ, — es apsolīju. — Ne­satraucies. Atradīsim tev siltu guļvietu.

Taisons pamāja ar galvu. — Es tev ticu. Tu esi man draugs.

Nu es jutos vēl krietni vainīgāks.

Aizkātoju līdz Poseidona galdam un atkritu uz sola. Koku nimfa pienesa šķīvi ar Olimpa olīvu un desas picu, bet apetīte bija vējā. Šodien jau divas reizes biju teju aiz­gājis pie dieviem. Biju pamanījies noslēgt mācību gadu ar totālu katastrofu. Pusdievu nometne bija pamatīgā ķezā, un Hīrons bija piekodinājis, lai nekustinu ne pirk­stiņu.

Nejutos nevienam pateicību parādā, bet, kā ierasts, aizšļūcu līdz bronzas pavardam un ieslaucīju daļu šķīvja satura liesmās.

—   Poseidon, — nomurmināju, — pieņem manu zie­dojumu. Un pie viena izlīdzi man, klusībā noskaitīju. Lūdzu.

Picai sadegot, dūmi ieguva tīkamu smaržu — dzid­ras jūras un savvaļas ziedu dvesmu —, bet ej nu sazini, vai tā bija zīme, ka tēvs mani uzklausījis.

Atgriezos pie galda. Sliktāk jau vairs nebija kur. Bet tad Tantals lika vienam satīram iepūst gliemežnīcas ragā, lai pievērstu mūsu vērību kādam paziņojumam.

—   Tad nu tā, — Tantals ierunājās, kad balsu mur­doņa bija pierimusi. — Kārtējā gardā maltīte! Tā vismaz runā. — Runājot viņš nemanāmi stiepās pēc vēlreiz pie­pildītā pusdienu šķīvja, it kā gardumus varētu kā nebūt piekrāpt, bet nekā. Tiklīdz Tantala plauksta bija pāris sprīžu attālumā, šķīvis aizspurdza projām pa galdu.

—   Savā pirmajā darba dienā, — viņš turpināja, — es vēlētos uzsvērt, ka atrašanās šeit ir ļoti patīkams sods. Vasaras gaitā es ceru paspīdzināt, khm, tas ir, satikt ik­vienu no jums. Jūs visi izskatāties pagalam apetīlīgi.

Dionīss pieklājīgi paplaukšķināja, mudinot satīrus uz šķidriem aplausiem. Taisons joprojām stāvēja pie pirmā galda un izskatījās pagalam samulsis, taču, kolīdz centās pasprukt sāņus, Tantals rāva viņu atpakaļ.

—   Bet tagad par pārmaiņām! — Tantals veltīja nometniekiem šķību smaidu. — Mēs atjaunosim ratu skriešanās sacīkstes!

Pie visiem galdiem uzvirmoja murdoņa — satrau­kums, bailes, neticība.

—  Zinu, zinu, — Tantals turpināja, paceļot balsi, — sacīkstes pirms pāris gadiem tika atceltas kādu tur tehnisku ķibeļu dēļ.

—  Trīs miruši, divdesmit seši smagi ievainoti, — no­kliedzās kāds pie Apollona galda.

—   Jā, jā! — Tantals novilka. — Bet esmu pārlie­cināts, ka jūs visi ar sajūsmu uzņemsiet šās nometnes tradīcijas atdzimšanu. Katru mēnesi pie uzvarētājiem aizceļos zelta lauru vainags. Komandu reģistrācija sāk­sies rīt no rīta! Pirmās sacīkstes pēc trim dienām. Jūs tiekat atbrīvoti no lielākās daļas parasto darbu, lai saga­tavotu ratus un izvēlētos zirgus. Ak jā, vai es jau piemi­nēju, ka uzvarētāju komandas namiņš mēnesi tiks atbrī­vots no saimniecības darbiem?

Nometne eksplodēja sajūsmas pilnos saucienos — nekādas vergošanas veselu mēnesi? Nebūs jāmēž staļļi? Viņš nopietni?

Taču kādam, no kura es to gaidīju vismazāk, bija kas iebilstams.

—   Bet, ser! — ierunājās Klarisa. Viņa izskatījās sa­nervozējusies, tomēr piecēlās kājās no Arēja galda. Dažs labs noirgojās, ieraugot viņai pie muguras pielipināto "Mūjābeli". — Kā ar dežūrposteni? Ja mēs metīsim visu pie malas, lai sagatavotu ratus…

—  O, mūsu dienas varone! — Tantals izsaucās.

—  Drosmīgā Klarisa, kas vienpersoniski satriekusi bron­zas buļļus!

Klarisa apjukusi samirkšķināja acis un nosarka:

—  Emm, es jau ne…

—  Turklāt tik pieticīga, — Tantals plati smaidīja.

—  Tikai mieru, mīlīt! Mums te ir vasaras nometne. Jāat­pūšas taču, pareizi?

—   Bet koks…

—   Un nu, — Tantals turpināja, jo pāris Klarisas galdabiedru bija norāvuši šo atkal sēdus, — pirms sasēžam pie ugunskura nodoties dziesmām, jāatrisina viena sīka saimnieciska neskaidrība. Persijs Džeksons un Anabeta

Čeisa nez kādēļ uzskatījuši par pašsaprotamu atvilkt šurp šo te. — Tantals pamāja uz Taisona pusi.

Nometnieku vidū uzvirmoja neizpratnes pilna šal­koņa. Greizi skati uz manu pusi. Biju gatavs nožņaugt to Tantalu.