Briesmoņu jūra

Viņa aizplēsa prom, un es jutos vēl draņķīgāk nekā iepriekš.

Turpmākās dienas centos izmest visas nepatikšanas no prāta.

Viena no Afrodītes namiņa draudzīgākajām meite­nēm, Silēna Boregāra, piekrita pasniegt man pirmo mācībstundu jāšanā ar pegazu. Viņa paskaidroja, ka vispār esot tikai viens nemirstīgs spārnotais zirgs vārdā Pegazs un viņš joprojām klīstot debesu plašumos, taču gad­simtu gaitā šis saradījis daudz pēcnācēju, kas gan nevar lepoties ar tēva veiklajām kājām un lielo dūšu, bet vārdu gan mantojuši no visuvarenā priekšgājēja.

Kā jau ūdeņu dieva dēlam piedien, diez ko nemīlēju celties gaisā. Tēvs un Zevs bija spraigi sāncenši, tādēļ pēc iespējas centos vairīties no debesu dieva valstības. Tomēr izjāde ar spārnotu zirgu bija kas cits. Nejutos ne tuvu tik tramīgs kā lidmašīnā. Varbūt tāpēc, ka zirgus no jūras putām bija radījis mans tēvs, tāpēc pegazi bija tāda kā… neitrālā zona. Es uztvēru viņu domu gājienu. Ne­būt nejutos pārsteigts, kad mans pegazs aizlaida galopā pār koku galotnēm vai ietrenca kaiju pulciņu mākonī.

Nelaime tā, ka arī Taisons gribēja izjāt ar "cālīšu po­nijiem", bet pegazi, viņam tuvojoties, tūliņ kļuva gražīgi. Telepātiski šos mierināju ar domu, ka Taisons nedarīs pāri, bet spārnotie kustoņi nelikās ticam. Taisons lēja gaužas asaras.

Vienīgais, kam pret Taisonu nekas nebija iebilstams, bija Bekendorfs no Hēfaista namiņa. Kalēju dievs savās kalvēs mūždien bija strādājis kopā ar ciklopiem, tāpēc Bekendorfs aizveda Taisonu uz ieroču kaltuvi, lai apmā­cītu metāldarbos. Viņš solīja, ka padod tik mazo pirk­stiņu un Taisons ceps augšā visādas burvju pariktes kā karalis.

Pēcpusdienā trenējos arēnā ar Apollona namiņa kom­pāniju. Zobenu cīņas bija mans jājamzirdziņš. Mēļoja, ka es esot izveicīgākais zobena vēzētājs nometnē pēdējo simt gadu laikā, ja nu vienīgi Lūka vēl varējis man līdzi­nāties. Visi mani allaž salīdzināja ar Lūku.

Vienā mierā iekabināju Apollona čaļiem. Prātīgāk būtu bijis treniņa nolūkā mēroties spēkiem ar arejiešiem vai atēniešiem, jo tieši starp tiem bija atrodami veiklākie zobena cilātāji, bet ar Klarisu un viņas svītu man nebija pa ceļam, savukārt pēc saķeršanās ar Anabetu negribēju viņu satikt.

Pēc tam aizgāju uz loka šaušanu, lai gan tur nu biju pēdējais no pēdējiem, turklāt bez Hīrona vairs nebija tas. Amatniecībā ķimerējos ap Poseidona marmora bisti, bet, kad tā jau sāka atgādināt Silvestru Stalloni, metu mieru. Pa treniņa sienu uzrāpos augšā pilnā zemestrīces un la­vas izvirduma režīmā. Savukārt vakaros dežurēju piero­bežā. Kaut arī Tantals uzstāja, ka pietiks sargāt nometni, dažs nometnieks paslepšus turpināja iesākto un brīva­jos brīžos uzmeta dežūru grafiku.

Tupēju Pusdievu kalna virsotnē un vēroju driādas dancojam te un tur, apdziedam mirstošo priedi. Satīri niedru stabulēs pūta dziednieciskus meldiņus, un uz mirkli šķita, ka priedes skujas tiešām top leknākas. Ziedi kalna korē smaržoja nedaudz tīkamāk, zāle rādījās za­ļāka. Taču, tiklīdz mūzika mitējās, gaisā atkal iezagās sērga. Šķita, kaite apsēdusi visu kalnu un to nīdē inde, kas iesūkusies dziļi koka saknēs. Jo ilgāk es tur sēdēju, jo niknāks kļuvu.

Pie visa bija vainīgs Lūka. Atcerējos viņa viltīgo smīnu, pūķa ķetnas rētu pāri vaigam. Viņš uzmetās man par draugu, kaut no sākta gala bija Krona pakalpiņš nu­mur viens.

Pavēru vaļā plaukstu. Rēta, ko Lūka man pērnvasar bija iedāvājis, pamazām gaisa, tomēr joprojām bija skaidri nomanāma — balta, žuburota brūce, ko atstājis viņa skorpiona dzēliens.

Atausa atmiņā vārdi, ko Lūka man sacīja, īsi pirms centās nonāvēt: visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laik­mets. Tev tur vieta neatradīsies.

Sapnī atkal redzēju Groveru. Dzirdēju aprautas frā­zes. Te viņš sacīja: tā ir šeit. Vēl: viņam patīk aitas.

Aizdomājos, varbūt būtu vērts atstāstīt sapni Anabetai, bet sajutos stulbi. Viņam patīk aitas? Kādā sakarā? Viņa padomātu, ka esmu prātu izkūkojis.

Sacīkšu priekšvakarā abi ar Taisonu pēdējoreiz pār­baudījām ratus. Tie bija ellīgi forši. Taisons ieroču kalvēs bija izkalis metāla detaļas. Es nopulēju koku un saskrū­vēju braucamo kopā. Rati bija zili balti ar viļņu rakstu gar sānu un trejžuburi priekšplānā. Pēc tik pamatīga dar­biņa šķita, ka būtu tikai godīgi, ja Taisons brauktu kopā ar mani, lai arī zirgi, protams, nebūtu sajūsmā un Taisona masa drīzāk kalpotu par enkuru.

Kad posāmies uz naktsguļu, Taisons ierunājās: — Tu dusmojies?

Attapos, ka esmu savilcis drūmu seju. — Nu nē, ne­dusmojos.

Taisons tumsā gulēja uz savas lāviņas un klusēja. Garās kājas krietni kārās pāri gultas galam. Ja viņš uz­rāva segu līdz zodam, otrā galā iznira plikas pēdas. — Es esmu briesmonis.

—  Nerunā tā.

—   Tas nekas. Es būšu labs briesmonis. Tad tev ne­būs jādusmojas.

Man trūka vārdu. Blenzu griestos un jutos tā, it kā lēnām izlaistu garu, tāpat kā Talijas koks.