Briesmoņu jūra

—   Nu tad tā! — Tantals sāka runājamo, kamēr ko­mandas pulcējās vienuviet. Kāda najāda bija viņam sa­rūpējusi lielu šķīvi kūciņu, un nabags runājot ar labo roku dzenāja pa tiesnešu galdu eklēru. — Noteikumi visiem ir zināmi. Trases garums ir četri simti metru. Lai uzvarētu, jānobrauc divi apļi. Katrai ekipāžai pa diviem zirgiem. Komandā stūrmanis un cīnītājs. Ieroči atļauti.

Ceram uz blēdībām. Tikai papūlieties nenobeigt cits citu! — Tantals uzsmaidīja mums kā tādiem maziem pa­laidņiem. — Slepkavnieciskiem izgājieniem sekos smags sods. Nekādu našķu pie ugunskura veselu nedēļu! Tagad teciet gatavot ratus!

Bekendorfs izveda trasē Hēfaista komandu. Viņiem bija varens bronzas un dzelzs braucamais — pat zirgi, līdzīgi Kolhīdas vēršiem, bija pārdabiski dzelžu aparāti. Viņu ratiem nešaubīgi bija visvisādas mehāniskas lama­tas un vairāk glaunu verķu nekā smalkākajam Maserati.

Arēja rati bija asinssārti, un tos vilka divi baigi zirgu skeleti. Ratos ierausās Klarisa, stiepdama līdzi veselu kaudzi dzelkšņotu bumbu, šķēpu, metamo dzelkšņu un vēl visādu nešķīstu labumu.

Apollona rati bija akurāti, eleganti, no tīra zelta, un tajos tika jūgti divi zeltaini lopiņi. Cīnītājs bija bruņojies ar loku, taču solīja nenošaut pārējos stūrmaņus.

Hermeja braucamais bija zaļš un no skata vecmo­dīgs, itin kā ilgi garāžā nostāvējis. Izskatījās tāds parasts, bet, tā kā ekipāžā bija brāļi Spēri, baidījos pat iedomā­ties, kādus trikus tie abi izperinājuši.

Atlika vēl divi rati: vienus stūrēja Anabeta, otrus — es.

Pirms starta nolēmu uzmeklēt Anabetu un pastāstīt par savu sapni.

Kad pieminēju Groveru, viņa saausījās, bet, noklau­soties, ko viņš teicis, atkal kļuva atturīga un aizdomu pilna.

— Tu tikai centies mani izsist no sliedēm, — viņa secināja.

—   Ko? Nē taču!

—  Kā tad! Kur gadījies, kur ne, Grovers uztrāpījis tieši uz to vienu nieku, kas varētu izglābt nometni.

—   Ko tu tur runā?

Anabeta nobolīja acis. — Kāp savos ratos, Persij.

—   Es nepūšu pīlītes. Anabeta, viņš ir ķezā.

Meitene vilcinājās. Jutu, ka viņa nevar izlemt — uz­ticēties man vai ne. Par spīti biežajiem kašķiem, mēs to­mēr kopā bijām apēduši pudu sāls. Un es zināju, ka viņa nemūžam nevēlētu Groveram nelaimi.

—   Persij, izveidot līdzjūtu saikni ir gandrīz neiespē­jami. Tik tiešām, tu visdrīzāk to nosapņoji.

—   Orākuls, — es iedegos, — mēs varētu konsultē­ties ar orākulu.

Anabeta sarauca pieri.

Pērnvasar, pirms devos noliktajā uzdevumā, man gadījās apciemot ērmoto būtni, kas mitinājās Lielajā mājā, un tā man noskaitīja pareģojumu, kas galu galā piepildī­jās negaidītākajos līkločos. Bet piedzīvotais pārbiedēja mani līdz baltām pelītēm. Anabeta labi zināja, ka es lab­prātīgi nemudinātu turp atgriezties, ja tas nudien ne­būtu ārkārtīgi svarīgi.

Pirms viņa paguva atbildēt, atskanēja gliemežvāka taure.

—   Braucēji! — sauca Tantals. — Gaidiet signālu!

—  Aprunāsimies vēlāk, — Anabeta sacīja, — pēc ma­nas uzvaras.

Kamēr soļoju uz ratiem, ievēroju, ka kokos satupuši vēl vairāk baložu — tie čērkstēja kā negudri, tā ka šalca viss mežs. Šķita, ka neviens cits nepievērš tam īpašu uz­manību, bet mani gan tie darīja nervozu. Knābji tiem savādi spīdēja. Acis šķita spožākas nekā parastiem put­niem.

Taisons nopūlējās piedabūt zirgus pie kārtības. Man vajadzēja ilgi un gari izrunāties, līdz tie beidzot norima.

Pavēlniek, tas ir briesmonis! viņi man žēlojās.

Viņš ir Poseidona dēls, es tiem skaidroju. Tāpat kā… tieši tāpat kā es.

Nē! zirgi ietiepās. Briesmonis! Zirgēdājs! Neuzticams!

Pēc finiša dabūsiet cukurgraudus, kaulējos.

Cukurgraudus?

Milzīgus cukurgraudus. Un ābolus. Vai es jau piemi­nēju ābolus?

Beidzot tie ļāvās apsegloties.

Ja savu mūžu neesat redzējuši grieķu kaujas ratus, ziniet — te galvenais ir ātrums, nevis drošība vai ērtības, īsi sakot, tas ir koka kurvis ar atveri mugurpusē, kas uzstiprināts uz ass starp diviem riteņiem. Stūrmanis visu ceļu stāv kājās, uz savas ādas izjūtot ik sīkāko grambu un cini. Rati ir gatavoti no tik plāna saplākšņa, ka, ja nu trases krasajos līkumos gadās aizšaut greizi, tu, visdrī­zāk, apmetīsies augšpēdus un piebeigsi gan sevi, gan ra­tus. Tas tev nebija nekāds nieka skrituļdēlis.

Ņēmu rokās grožus un izmanevrēju ratus līdz starta līnijai. Iespiedu Taisonam rokā garu kārti un piekodi­nāju, lai šis atgaiņā pārējos ratus, kas tuvojas, un atsit jebko, kas lido uz mūsu pusi.

—  Nesitīs ponijus ar mietu, — Taisons spurojās pretī.

—  Nē, — es mierināju viņu, — nedz arī cilvēkus, ja no tā iespējams izvairīties. Mēs cīnīsimies godīgi. Vien­kārši atvairi kavēkļus un ļauj man koncentrēties ceļam.

—   Mēs uzvarēsim! — ciklops atplauka smaidā.

Un kā vēl zaudēsim, klusībā nodomāju, bet bija vis­maz jāmēģina. Gribēju pārējiem parādīt… īsti pat ne­zinu, ko. To, ka Taisons nav nemaz tik briesmīgs? To, ka nekaunos rādīties ar viņu sabiedrībā? Varbūt to, ka man viens pīpis par citu dzēlībām un apsaukāšanos?