Briesmoņu jūra

—   Atgriežamies pie stāsta: kad Kadms nonāca Kolhīdā, viņš upurēja zelta aunu dieviem un aunādu uzkāra kokā karaļvalsts pašā vidū. Aunāda atnesa zemei lielu pārticību. Lopi vairs neslimoja. Augi zēla un plauka. Lauki nesa bagātīgu ražu. Sērgas gāja ar līkumu. Tieši tā­pēc Jāsonam sakārojās to aunādu. Tā atdzīvina jebkuru zemi, kur nonāk. Izārstē slimības, spēcina dabu, attīra no piesārņojuma..

—  Tā varētu izārstēt Talijas koku.

Anabeta piekrītoši pamāja. — Un tā noteikti nostip­rinātu Pusdievu nometnes robežas. Bet, Persij, aunāda jau vairākus gadsimtus nav manīta. Daudz hēroju ne­sekmīgi centušies to uzmeklēt.

—   Taču Grovers to ir atradis, — es sacīju. — Viņš devās meklēt Pānu, bet atrada aunādu, jo abi izgaro da­bas burvību. Anabeta, viss sakrīt pa plauktiņiem. Mēs varam ar vienu piegājienu izglābt Groveru un nometni. Ideāli!

Anabeta vilcinājās. — Pat pārāk ideāli. Vai tev tā nešķiet? Ja nu tās ir lamatas?

Atmiņā atausa, kā pērnvasar Krons bija apvedis mūs ap stūri. Viņš gandrīz pārrāva mūs savā pusē, lai palī­dzam šim sākt karinu, kas sagrautu visu Rietumu civili­zāciju.

—  Vai mums ir izvēle? — es vaicāju. — Tu palīdzēsi man glābt Groveru vai ne?

Viņa paglūnēja uz Taisonu, kas, zaudējis interesi par mūsu pļāpām, līksmi laida lavā krūzīšu un karotīšu lai­viņas.

—   Persij, — Anabeta čukstus izdvesa, — mums vaja­dzēs cīnīties ar ciklopu. Ar pašu Polifēmu — negantāko ciklopu. Ir tikai viena vieta, kur meklēt viņa salu. Bries­moņu jūra.

—   Kur tas ir?

Viņa blenza uz mani tā, it kā es speciāli tēlotu muļķi. — Briesmoņu jūra. Tā pati, kuru šķērsoja Odisejs un Jāsons, un Enejs, un visi pārējie.

—   Tu domā Vidusjūru?

—   Nē. Nu it kā jā, bet… nē.

—   Kārtējā skaidrā atbilde. Paldies.

—   Nu bet, Persij, briesmoņu jūra ir tie paši ūdeņi, kurus visi hēroji šķērso savos ceļojumos. Agrāk tā nu­dien atradās Vidusjūrā, taisnība. Bet reizē ar varas cen­tru pārbīdi tā maina atrašanās vietu tāpat kā viss pā­rējais.

—   Tāpat kā Olimpa kalns, kas nu ir virs Impērijas ēkas, — es prātoju. — Un Aīds apakš Losandželosas.

—  Tieši tā.

—   Bet vesela jūra briesmoņu — kā tad tādu iespē­jams noslēpt? Vai tad mirstīgie nepamanītu visas tās ač­gārnības, kas tur darās? Aprīti kuģi un tamlīdzīgi?

—   Protams, ka viņi pamana. Viņi nesaprot cēloni, bet jūt, ka tai vietā okeānā kaut kas nav tīrs. Briesmoņu jūra ir tepat ASV austrumu piekrastē, uz ziemeļaustru­miem no Floridas. Mirstīgie pat devuši tai iesauku.

—   Bermudu trijstūris?

—   Tieši tā.

Raudzīju apjēgt, jāatzīst, neizklausījās diez ko tra­kāk par visu citu, ko biju uzzinājis kopš nokļūšanas Pus­dievu nometnē. — Skaidrs… tātad mēs vismaz zinām, kur meklēt.

—   Persij, tas tik un tā ir milzīgs apgabals. Meklēt sīksīku salu briesmoņu apsēstos ūdeņos…

—   Paklau, es taču esmu jūras dieva dēls. Ūdeņos jū­tos kā niere taukos. Kas gan tur grūts?

Anabeta sarauca pieri. — Mums būs jārunā ar Tantalu. Jālūdz atļauja doties uzdevumā. Viņš iebildīs.

—   Bet ja nu mēs to pajautātu šovakar pie uguns­kura, visu priekšā? To dzirdēs visa nometne. Visi uzstās. Tantals nespēs atteikt.

—   Varbūt, — Anabetas balsī iezagās neliels cerības stars. — Bet tagad noberžam tos traukus. Padod man, lūdzu, lavas aerosolu.

Tovakar ap ugunskuru meldiņu uzdeva Apollona atvases. Viņi nopūlējās uzburt jestru gaisotni, bet pēc dienā piedzīvotā putnu uzbrukuma tas nebija viegli. Mēs bijām satupuši pusaplī uz akmens pakāpieniem, vilkām pašķidru dziesmu un vērāmies ugunskura atblāzmā, kamēr apollonieši plinkšķināja ģitāras un strinkšķināja liras.

Ņēmām cauri visu nometnes programmu: "Pie Egejas jūras", "Es esmu pats sev vec-vec-vec-vectētiņš", "Mīnoja dzimtais krasts". Ugunskurs bija apvārdots tā, ka, jo skaļāk dziedājām, jo augstāk liesmas skrēja debesis, mainot krāsas un karstumu līdz ar kompānijas noskaņo­jumu. Biju pieredzējis, ka sirsnīgā vakarēšanā uguns paceļas teju sešu metru augstumā, deg purpura liesmās un ir tik svelmīga, ka priekšējās rindas pastilas nokūp vien. Šovakar uguns tik tikko sildīja, sprakšķēja vien kādu metru virs zemes un gailēja blāva kā linaudekls.

Dionīss drīz aizlaidās. Nomocīja pāris dziesmu, kur­nēdams, ka pat kāršu partija ar Hīronu bijusi aizraujo­šāka par šo. Tad veltīja Tantalam aizvainotu skatienu un aizlāčoja atpakaļ uz Lielo māju.

Kad pēdējā dziesma bija galā, Tantals rezumēja:

—  Njā, tas bija jauki!

Viņš pakāpās uz priekšu, rokā turēdams uz zara uz­spraustu pastilu, un pūlējās it kā nevērīgi noknibināt to nost. Bet, pirms pirksti to skāra, pastila nospruka no zara un aizplivināja projām. Tantals grāba gaisu, bet našķis bezbailīgi devās nāvē un ienira liesmās.

Tantals, dzedri smaidot, no jauna pievērsās mums:

—  Tātad! Šādi tādi jaunumi par rītdienas grafiku.

—  Ser, — es ierunājos.

Tantalam noraustījās plakstiņš. — Vai apkopējam būtu kas sakāms?

Dažs no Arēja namiņa pasmīkņāja, bet es netaisījos krist kaunā un norit mēli. Piecēlos kājās un palūkojos uz Anabetu. Viņa, lai paldies dieviem, cēlās līdz ar mani.

Es turpināju: — Mums ir ideja, kā glābt nometni.