Briesmoņu jūra

Pilnīgs klusums, bet jutu, ka esmu iekarojis visu uz­manību, jo nometnes ugunskurs iegailējās koši zeltains.

—   Ko neteiksi, — Tantals dūdoja. — Ja tam ir kāds sakars ar ratiem…

—  Zelta aunāda, — turpināju, — mēs zinām, kur

tā ir.

Liesmas iesvēlās oranžas. Pirms Tantals paguva mani apklusināt, spļāvu laukā sapni par Groveru un Polifēma salu. Anabeta iestarpināja atgādinājumu par aunādas spējām. No viņas mutes skanēja tā kā pārliecinošāk.

—  Aunāda var glābt nometni, — viņa noslēdza.

—  Es esmu pilnīgi pārliecināta.

—   Muļķības, — Tantals atplijās. — Kurš tad te jā­glābj?

Visi blenza uz viņu, un beidzot izskatījās, ka Tantals sāk justies neomulīgi.

—   Un vispār, — viņš steigšus nobēra, — Briesmoņu jūra. Tā jau nav nekāda sakarīgā adrese. Jums nebūs ne jausmas, kur meklēt.

—   Būs gan, — es paziņoju.

Anabeta pieliecās tuvāk un čukstēja: — Būs? Es piekrītoši pamāju, jo, atgādinot par mūsu brau­cienu ar taksistēm māsām Grajām, Anabeta bija kaut ko iekustinājusi manās atmiņās. Tobrīd, kad māsas to iz­pauda, tas šķita vien tāds kalambūrs. Bet nu…

—   30, 31, 75, 12, — es teicu.

—   Laaaabi, — Tantals novilka. — Paldies, ka dalījies šajos bezjēdzīgajos skaitļos.

—   Tās ir kuģošanas koordinātas, — es turpināju.

—  Platums un garums. Mēs to skolā mācījāmies.

Pat Anabetai mute bija vaļā. — 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma. Viņam taisnība! Koordinātas mums nodeva māsas Gra­jas. Tas izskatās pēc Atlantijas okeāna Floridas piekrastē. Briesmoņu jūra. Sūtiet mūs uzdevumā!

—   Mirklīti, — Tantals aizrādīja.

Bet nometnieki jau skandēja pilnā balsī: — Uzde­vumā! Uzdevumā!

Liesmas kāpa debesīs.

—  Tas ir lieki! — Tantals nepiekāpās.

—   UZDEVUMĀ! UZDEVUMĀ!

—   Labi! — Tantals nobļāvās, acīm dusmās gailot. — Jūs, knēveļi, gribat, lai sūtu jūs uzdevumā?

-JĀ!

—   Fantastiski, — viņš turpināja. — izraudzīšu starp jums kādu censoni, lai tad tas arī dodas šajā bīstamajā ceļojumā, dabū aunādu un atved to šurp, uz mūsu no­metni. Vai arī lai ceļā iet bojā.

Sirds līksmi salēcās. Neļāvos Tantala draudiem. Tas bija man lemtais ceļš. Es glābšu Groveru un nometni. Nekas mani neapturēs.

—  Mūsu censonis drīkstēs konsultēties ar orā­kulu! — Tantals paziņoja. — Un izraudzīsies divus līdz­biedrus. Manuprāt, izvēle ir nepārprotama.

Tantals pablenza uz mums ar Anabetu tā, it kā būtu gatavs mūs dzīvus aprīt. — Izraudzīsimies to, kurš ieman­tojis cieņu nometnes acīs, demonstrējis izveicību ratu sa­cīkstēs un drosmīgi aizstāvējis nometni. Misiju vadīsi tu… Klarisa!

Liesmas uzšvirkstēja tūkstoš nokrāsās. Arēja namiņš sāka stampāt kājas pret zemi un plaudēt: — KLARISA! KLARISA!

Klarisa apdullusi pieslējās kājās. Tad viņa norija rīklē sakāpušo kamolu un lepni izrieza krūtis. — Es pie­ņemu izaicinājumu!

—  Pagaidiet! — es izsaucos. — Grovers ir mans draugs. Tas bija mans sapnis.

—   Sēdies! — iebļāvās kāds no Arēja namiņa. — Tu jau pagājušogad varēji izlocīt kājas!

—   Jā, viņam atkal sakāpis galvā! — kāds piebilda.

Klarisa nikni paglūnēja uz mani. — Es pieņemu izai­cinājumu! — viņa atkārtoja. — Es, Klarisa, Arēja meita, izglābšu nometni!

Arejieši uzgavilēja vēl skaļāk. Anabeta pūlējās iebilst, un pārējie no Atēnas namiņa viņai piebiedrojās. Visi metās izvēlēties pusi, kurai pievienoties, bļaustījās, ķīvē­jās un apmētāja cits citu pastilām. Nupat izskatījās, ka mētāšanās ar ēdmaņu ies vaļā pa īstam, bet Tantals noaurojās: — Klusumu, sīkie!

Tas apstulbināja pat mani.

—  Visiem sēdēt! — viņš izrīkoja. — Pastāstīšu jums spoku stāstu.

Ej nu sazini, kas šim bija padomā, bet visi negribīgi piesēda. Neviens briesmonis neizstaroja tik nelietīgu auru kā Tantals.

—   Reiz dzīvoja kāds mirstīgs ķēniņš, visu dievu mī­lulis! — Tantals piespieda plaukstas krūtīm, un man ra­dās nojausma, ka viņš klāsta par sevi.

—   Šim ķēniņam, — viņš turpināja, — pat bija ļauts dzīrot Olimpa kalnā. Taču, kad viņš mēģināja nonest līdz zemei nelielu tiesu ambrozija un nektāra, lai atkostu recepti, — jūsu zināšanai, tā tiešām bija smiekla por­cija —, dievi viņu sodīja. Dievu mītnes viņam tika slēg­tas uz visiem laikiem! Paša ļaudis viņu nicināja! Bērni pārmeta! Ak jā, nometnieki, viņam bija draņķa bērni. Tādi paši draņķi kā jūs!

Tantala līkais pirksts notēmēja uz pāris nelaimīga­jiem klausītājiem, ieskaitot mani.

—   Vai zināt, kā viņš atspēlēja saviem nepateicīga­jiem bērniem? — Tantals pieklusināja balsi. — Vai zināt, kā viņš atmaksāja dieviem par nežēlīgo sodu? Viņš ielū­dza olimpiešus vakariņās, lai pierādītu, ka netur ļaunu prātu. Neviens pat nemanīja, kur noklīduši viņa bērni. Un, mani dārgie nometnieki, kad galdā tika celtas pus­dienas, vai varat uzminēt, kas bija sautējumā?

Neviens neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Ugunskurs čurkstēja tumšzils, mezdams ļaunu ēnu uz Tantala der­dzīgo seju.