Briesmoņu jūra

—   Hmmm… nē. Īstenībā viss izvērtās vienkārši lie­liski. Atlīdzinot zādzību, puisis Apollonam dāvāja paša izgudrotu instrumentu — liru. Mūzika Apollonu tik ļoti apbūra, ka viņš aizmirsa, par ko dusmojies.

—   Kur te stāsta morāle?

—   Morāle? — Hermejs pārvaicāja. — Ak tu mūžs, nav jau nekādu fabulu. Tas ir patiess stāsts. Vai patiesībai ir morāle?

—   Nu…

—   Kā būtu ar: mēdz gadīties, ka zagt ir gandrīz vai labi?

—   Diez vai mana mamma būtu sajūsmā par šādu morāli.

Žurkas ir gardas, savu variantu piedāvāja Džordžs.

Kāds tam sakars ar stāstu? Marta protestēja.

Nekāds, teica Džordžs, bet es gribu ēst.

—   O, izdomāju, — Hermejs turpināja. — Jauni ļau­dis mēdz pārkāpt noteikumus, bet, ja viss aiziet kā smē­rēts un rezultāts ir brīnišķīgs, gadās izsprukt no soda. Ko tagad teiksi?

—   Jūs sakāt, ka man par spīti visam vajadzētu do­ties? — es vaicāju. — Pat bez atļaujas?

Hermejam iemirdzējās acis. — Marta, vai iedosi man pirmo paciņu, lūdzu?

Marta atvēra rīkli… un turpināja plest vaļā, līdz tā bija tik milzīga kā mana roka. Viņa atvēma nerūsējoša skārda trauku — tādu kā vecmodīgu pusdienu termosu ar melnu plastmasas vāku. Gar sāniem rotājās sārti dzel­tenas sengrieķu ainiņas — varonis nonāvē lauvu; varonis pacēlis gaisā trīsgalvaino suni Cerberu.

—  Tas ir Hērakls, — es konstatēju. — Bet kā…

—  Dāvātam zirgam zobos neskatās, — Hermejs aiz­rādīja. — Tas ir kolekcionāru eksemplārs no šova "Hē­rakls plosās". Pirmā sezona.

—  "Hērakls plosās"?

—   Tas bija viens varens šovs, — Hermejs nopūtās. — Tolaik pa Hēfaista TV gāja daudz realitātes šovu. Ter­moss, protams, būtu daudz vērtīgāks, ja līdzi nāktu arī launaga kārba…

Vai ja to nebūtu apsūkājusi Marta, Džordžs piemeti­nāja.

Tu man dabūsi, Marta sāka tvarstīt viņu apkārt kaducejam.

—   Paga, — es apstulbu, — tā ir dāvana?

—  Viena no divām, — Hermejs apstiprināja. — Ņem

ciet.

Gandrīz vai nosviedu to zemē, jo viens termosa sāns bija ledaini auksts, otrs vai dega ugunīs. Savādā kārtā, kad grozīju termosu rokās, tā puse, kas pavērsta uz oke­ānu, uz ziemeļiem, visu laiku turējās auksta…

—  Tas ir kompass! — secināju.

Hermejs šķita pārsteigts. — Ļoti attapīgi! Nebūtu iedomājies. Bet patiesībā mērķis ir vērienīgāks. Atvērts tas atbrīvos visu četru debespušu vējus, un tie trauksies steidzināt tevi ceļā. Tagad gan ne! Un pielāgo, kad tas brīdis būs klāt, paver tikai mazu šķirbiņu. Tiem vējiem ir kaut kas nedaudz no manis — mūžīgs nemiers. Ja paspruks visi četri reizē… ai, bet ko es te muti dzesēju, tu taču pratīsies. Un nu mana otrā velte. Džordž?

Viņa mani aiztiek, Džordžs činkstēja, kamēr abi ar Martu slidinājās gar spieķi.

—   Viņa tak vienmēr skaras tev klāt, — Hermejs iz­meta. — Jūs esat savīti. Ja nerimsieties, atkal samudžināsieties!

Čūskas stājās stīvēties.

Džordžs pavēra rīkli un atklepoja mazu plastmasas pudelīti ar vitamīnu pastilām.

—   Ei, nu nopietni? — es nobrīnījos. — Mīnotaura formā?

Hermejs paņēma pudelīti un pakratīja. — Tās ar citronu garšu, jā. Pēc vīnogām gan, manuprāt, ir fūrijas. Vai drīzāk hidras? Lai nu kā, šīs te ir jaudīgas. Izmanto tikai tad, ja tiešām, tiešām rodas vajadzība.

—   Kā es zināšu, ka man tiešām, tiešām ir vajadzība?

—   Zināsi, tici man. Deviņi būtiski vitamīni, mine­rāli, aminoskābes… viss, lai tu atkal justos savā ādā.

Viņš pasvieda man pudelīti.

—   Hmm, paldies, — es novilku. — Bet, Hermej va­renais, kāpēc jūs man palīdzat?

Hermejs veltīja man saldsērīgu smaidu. — Varbūt tādēļ, ka ceru — tu šajā misijā glābsi daudzus jo dau­dzus, Persij. Ne vien draugu Groveru.

Es blenzu uz viņu. — Jūs taču nedomājat… Lūku?

Hermejs neatbildēja.

—   Paklau, — es atsāku, — Hermej varenais, nudien paldies un tā tālāk, bet varat paturēt savas dāvanas. Lūka nav glābjams. Pat ja es varētu viņu atrast… viņš man teica, ka gribot noslaucīt Olimpa kalnu līdz pašiem pa­matiem. Viņš nodeva itin visus, ko vien pazina. Jūs… jūs viņš jo īpaši ienīst.

Hermejs pavērās zvaigznēs. — Manu dārgo, jauno brālēn. Vienu gan šo gadsimtu gaitā esmu ielāgojis — ne­novērsies no ģimenes pat tad, kad viņi prasīties uzpra­sās, lai tā notiek. Kaut viņi tevi nīst, iegrūž kaunā vai vienkārši nenovērtē, ka tu, tik ģeniāls, esi izgudrojis internetu…

—   Jūs izgudrojāt internetu?

Tā bija mana ideja, Marta iespraucās.

Žurkas ir gardas, Džordžs atkārtoja.

—  Tā bija mana ideja! — Hermejs uzsvēra. — Internets, ne jau žurkas, protams. Bet ne par to runa. Persij, vai tu saprati, ko es teicu par ģimeni?

—   Es… es īsti nezinu.

—   Reiz uzzināsi. — Hermejs uzslējās kājās, notrauk­dams smiltis. — Bet nu man jālaiž prom.

Tev jāatbild uz sešdesmit zvaniem, Marta purpināja.

Un tūkstoš trīsdesmit astoņiem e-pastiem, piemetināja Džordžs. Neskaitot sludinājumus par ambrozija atlaidēm internetā.

—   Persij, — Hermejs piekodināja, — tev ir mazāk laika, nekā iedomājies. Un tavi draugi… jau nāk.

Izdzirdu kāpās Anabetu saucam mani vārdā. Tai­sons arī bļaustījās kaut kur tālumā.

—   Es ceru, ka iekravāju visu, kas nepieciešams, — Hermejs noteica, — esmu diezgan pieredzējis ceļotājs.