Briesmoņu jūra

Viņš uzsita knipi, un man pie kājām novēlās trīs dzeltenas ceļojumu somas. — Ūdensnecaurlaidīgas, pro­tams. Ja mīļi palūgsi, tēvs tev palīdzēs aizkļūt līdz kuģim.

—   Līdz kuģim?

Hermejs pamāja ar roku. Kā tad, no Longailendas šauruma puses šurp jau slīdēja pamatīgs kruīza kuģis, balti zeltainām gaismiņām atspīdot tumšajā dzelmē.

—   Paga, — es spurojos, — es vispār neko nesaprotu. Es vēl neesmu piekritis nekur braukt!

—   Es tavā vietā pieņemtu lēmumu pāris minūšu laikā, — Hermejs silti ieteica. — Tūliņ harpijas ieradīsies vakariņās. Tagad arlabunakti, brālēn, un teikšu tā: lai dievi stāv tev klāt.

Viņš pavēra plaukstu, un tajā ieplanēja kaducejs.

Lai veicas, Marta novēlēja.

Pārved man žurku, Džordžs piekodināja.

Kaducejs pārtapa telefonā, Hermejs to ieslidināja kabatā.

Un viņš aizrikšoja gar krastmalu, pēc divdesmit so­ļiem uzmirdzot un pagaistot, atstājot mani vienu ar ter­mosu, vitamīnu pudelīti un piecām minūtēm, lai izšķirtos par neiespējamu lēmumu.

ASTOŅI UZ PRINCESES ANDROMĒDAS KLĀJA

Kamēr raudzījos viļņos, Anabeta un Taisons jau bija piesteiguši klāt.

—   Kas notiek? — Anabeta satraucās. — Dzirdēju, ka tu sauc palīgā!

—   Es arī! — Taisons piebalsoja. — Dzirdēju, ka bļaus­ties — sliktie uzbrūk\

—  Neesmu jūs saucis, — atteicu. — Man nekas ne­kaiš.

—   Kurš tad… — Anabeta ieraudzīja trīs dzeltenās ceļasomas, tad termosu un arī vitamīnu pudelīti man rokās. — Kas…

—   Klausieties, — es viņu pārtraucu, — mums nav daudz laika.

Atstāstīju savu sarunu ar Hermeju. Kad biju beidzis, tālumā jau atskanēja pirmie ķērcieni — harpijas bija sa­rosījušās.

—   Persij, — Anabeta paziņoja, — mums ir jādodas ceļā.

—  Tu saproti, ka mūs izslēgs no nometnes? Tici man — es šajā jomā esmu eksperts.

—   Nu un? Ja izgāzīsimies, mums nemaz nebūs no­metnes, kur atgriezties.

—   Jā, bet tu devi Hīronam solījumu…

—   Solīju turēt tevi pa gabalu no briesmām. Tas iespējams tikai tad, ja došos tev līdzi! Taisons var palikt un pastāstīt pārējiem…

—   Es arī gribu, — Taisons iebilda.

—   Nē! — Anabeta bija tuvu panikai. — Tas ir… Per­sij, nu taču! Tu zini, ka tā nevar!

Ej nu sazini, kāpēc viņai bija tāda cemme uz ciklo­piem. Kaut ko viņa man noklusēja.

Abi ar Taisonu raudzījās manī, gaidīdami atbildi. Tikmēr kruīza kuģis tālumā saruka arvien mazāks un mazāks.

Ja tā pavisam godīgi, kaut kādā ziņā negribēju Tai­sonu ņemt līdzi. Pēdējās trīs dienas biju pavadījis ar viņu plecu pie pleca, dabūjis klausīties pārējo nometnieku ņirgās, simtreiz dienā kritis kaunā, un kāds tā vien bak­stīja man ar pirkstu acī, atgādinot, ka esam radagabali. Man vajadzēja atelpu.

Turklāt nebija ne jausmas, vai viņš izrādīsies node­rīgs, vai būs jāglābj un jālolo. Jā, stiprs viņš bija, bet pēc ciklopu mērauklas Taisons vēl bija gatavais bērniņš — prātiņā septiņus, augstākais — astoņus gadus vecs. Acu priekšā jau uzbūru ainu, kā viņš krīt panikā un laiž vaļā ņuņņas, kamēr lavāmies garām briesmonim vai tādā garā. Viņš taču parakstītu mums nāves spriedumu.

No otras puses — harpiju klaigas nāca arvien tuvāk…

—   Mēs nevaram viņu atstāt, — es izlēmu. — Tantals sodīs viņu par mūsu pārkāpumu.

—  Persij, — Anabeta pūlējās apvaldīt trīsošo balsi, — mēs dodamies ceļā uz Polifēma salu! Polifēms ir S-I-K… C-I-K… — Viņa izmisumā spārdīja smiltis. Lai arī gudra bezgala, arī Anabeta bija dislektiķe. Paietu visa nakts, līdz viņa izburtotu vārdu "ciklops". — Tu saprati mani!

—   Ja Taisons grib, — es uzstāju, — viņš var braukt.

Taisons sasita plaukstas. — Grib!

Anabeta nikni paglūnēja uz mani, bet bija skaidrs, ka es nepārdomāšu. Vai arī viņa saprata, ka mums nav laika kašķēties.

—  Labi, — Anabeta piekāpās, — kā tiksim līdz tam kuģim?

—   Hermejs solīja, ka mans tētis palīdzēs.

—  Nu, aļģupauri? Ko tad tu vēl gaidi?

Man vienmēr bija jāsakož zobi, lai pasauktu tēvu un izlūgtos vai kā nu tur to padarīšanu sauc, bet saņēmos un iebridu viļņos.

—  Ēēē, tēt? — uzsaucu. — Kā iet?

—   Persij, — Anabeta čukstēja, — mums nav laika!

—  Mums vajag tavu palīdzību, — teicu jau nedaudz skaļāk. — Mums jātiek līdz tam tur kuģim, pirms mūs, nūūū, apēd un tamlīdzīgi, tā ka…

Kādu brīdi nekas nenotika. Viļņi kā ierasts skalojās gar liedagu. Izklausījās, ka harpijas jau ir tepat aiz kā­pām. Tad jūrā, metrus simt no krasta, ūdenī iešķēlās trīs baltas līnijas. Tās strauji traucās uz krastu kā tādi nagi, kas vago okeānu.

Pie paša krasta ūdens pašķīrās, un no viļņiem iznira trīs baltu kumeļu galvas.

Taisonam aizrāvās elpa. — Zivju poniji!

Taisnība vien viņam bija. Kad zirgi izbrida krastā, izrādījās, ka tikai priekšgals atgādina kumeļu; pakaļgalā rēgojās sidrabaina zivs aste ar mirdzošām zvīņām un varavīksnes spurām.

—  Hipokampi! — Anabeta izsaucās. — Kādi skais­tuļi!

Tuvākais labpatikā nogrudzinājās un piebikstīja Anabetai ar purnu.

—   Jūsmosim vēlāk, — sacīju, — aiziet!

—   Redz, kur! — aiz muguras noķērkstēja balss. — Rie­bekļi izsprukuši no namiņiem! Našķis harpijām. Eh, mēs — laimīgās!