Briesmoņu jūra

Pamodos no kuģa taures un balss skaļrunī — tur runāja kāds pārlieku jau priecīgs tips ar austrāliešu ak­centu.

—   Labs rīts, pasažieri! Šo dienu pavadīsim uz ūdens. Ideāli piemērots laiciņš mambo ballītei pie baseina! Ne­aizmirstiet par miljonāru bingo lielajā zālē pulksten vie­nos. Bet mūsu īpašajiem viesiem ķidāšanas nodarbības promenādē.

Pielēcu gultā sēdus. — Ko viņš teica?

Taisons pusmiedzī kaut ko nomurkšķēja. Viņš gu­lēja, ar seju iemīcījies dīvānā, un garās kājas tiktāl stiepās pāri dīvāna malai, ka iesniedzās vannas istabā. — Priecī­gais onkulis teica… burāšanas nodarbības?

Cerēju, ka būšu pārklausījies, bet tad pie durvīm at­skanēja sparīgs klaudziens. Anabeta pabāza savu gaišo, vārnu ligzdai līdzīgo galvu. — Ķidāšanas nodarbības?

Saģērbāmies, izgājām uz klāja un izbrīnīti ieraudzī­jām pārējos ļautiņus. Kāds ducis sirmgalvju kursēja uz brokastīm. Tētis veda bērneļus uz rīta peldi baseinā. Pa klāju soļoja apkalpe mirdzoši baltās formās, sveicienā piesizdami roku pie cepures.

Neviens nemetās prašņāt, kas mēs tādi. Neviens ne­pievērsa mums īpašu uzmanību. Bet kaut kas bija jokaini.

Kad garām gāja ģimenīte, tēvs bērniem borēja: — Mēs braucam kruīzā. Mums ir jautri.

—   Jā, — visi trīs bērni neizteiksmīgām sejām atsau­cās vienā balsī. — Mēs priecājamies. Mēs peldēsim ba­seinā.

Un nozuda skatam.

—   Labrīt, — mūs sveica apkalpes loceklis stiklainu skatienu. — Mēs visi baudām atpūtu uz "Princeses Andromedas" klāja. Jauku dienu. — Un viņš aizslīdēja tālāk.

—   Persij, savādi, — Anabeta čukstēja. — Viņi ir tādā kā transā.

Kad gājām gar kafejnīcu, ieraudzījām pirmo bries­moni. Tas bija elles suns — melns dogs, saslējis priekš­kājas uz letes un iegrūdis purnu olu kultenī. Tas laikam vēl bija jaunulis, pavisam neliels — grizli lāča izmēros. Taču man asinis sastinga dzīslās. Reiz tāds mani gandrīz piebeidza.

Ērmoti bija tas, ka bufetes rindā turpat aiz ellīgā suņa stāvēja pusmūža pārītis un pacietīgi gaidīja savu kārtu uz kulteni. Viņi nemanīja neko neparastu.

—   Vairs negribu ēst, — Taisons purpināja.

Pirms vēl mēs ar Anabetu paguvām ko atbildēt, no gaiteņa viņas puses atskanēja derdzīga rāpuļa balss: — Va­kar piebiedrojāssss vēl ssseššši.

Anabeta izmisīgi māja uz tuvākās slēptuves — dāmistabas — pusi, un mēs visi trīs iesprukām iekšā. Biju tik mežonīgi pārbijies, ka nepaguvu pat sakaunēties.

Kāds vai drīzāk divi pašļūca garām dāmistabas dur­vīm, nostrīķējoties pret paklāju kā smilšpapīrs.

—   Sssskaidrs, — šņāca otrs. — Viņššš tosss pievi­lina. Drīz mēssss būsssim ssstipri.

Abi neradījumi ieslīdēja kafejnīcā, pretīgi šņākuļojot, — tie, iespējams, bija čūsku smiekli.

Anabeta uzmeta man ašu skatienu. — Mums jātiek prom no šejienes.

—   Domā, es gribu palikt meiteņu tualetē?

—   Es runāju par kuģi, Persij! Mums jātiek nost no kuģa.

—   Ož nelabi, — Taisons piekrita. — Un suņi apēd visas olas. Anabetai taisnība. Mums jāpamet tualete un kuģis.

Es noskurinājos. Ja Anabeta un Taisons reizi par visām reizēm bija vienisprātis, tur nebija ko iebilst.

Tad es laukā izdzirdu vēl kadu balsi — un tā pārbie­dēja mani vairāk par jebkura briesmoņa pļāpām.

—   … tikai laika jautājums. Nesteidzini mani, Agrij!

Tas bija Lūka — tur nebija divu domu. Viņa balsi es

nemūžam neaizmirstu.

—   Es nesteidzinu! — otrs pukstēja. Viņam bija vēl zemāka un ļaunīgāka balss nekā Lūkam. — Es tikai saku. Ja spēlīte neatmaksāsies…

—   Atmaksāsies, — Lūka atcirta. — Viņi uzķersies. Bet nu ejam uz kapteiņa kajīti aplūkot zārku.

Balsis aizlīgoja pa gaiteni.

Taisons iešņukstējās. — Ejam, nu?

Mēs ar Anabetu saskatījāmies un sapratāmies bez vārdiem.

—   Nevaram, — es sacīju Taisonam.

—   Mums jānoskaidro, kas Lūkam aiz ādas, — Ana­beta piekrita. — Un, ja sanāks, sadosim viņam pa kaklu, iekalsim ķēdēs un aizrausim uz Olimpu.

DEVIŅI DRAUSMĪGĀKAIS ĢIMENES SALIDOJUMS PASAULĒ

anabeta pieteicās iet viena, kā nekā viņai esot burvju cepure, kas dara neredzamu, bet es iestājos, ka tas tomēr pārāk bīstami. Vai nu ejam visi, vai neviens.

— Neviens! — Taisons atdeva savu balsi. — Saru­nāts?

Beigās viņš tomēr čāpoja līdzi, nervozi skrubinā­dams nagus. Kajītē uzkavējāmies vien tik ilgi, lai aši sa­vāktu mantas. Bijām vienisprātis — lai kas mūs sagaida, vēl vienu nakti uz šā zombiju kruīza kuģa mēs nepavadī­sim, pat ja tiešām spīd miljons dolāru bingo laimests. Pārliecinājos, ka Pretstraume atrodas kabatā, savukārt Hermeja dāvātos vitamīnus un termosu iestūmu somas virspusē. Man nepatika, ka Taisons pieteicies par nastu nesēju, bet viņš uzstāja, un Anabeta man ieteica samie­rināties. Taisons visas trīs ceļasomas pārmeta pār plecu ar tik vieglu roku kā es vienu pašu pauniņu.

Lavījāmies cauri koridoriem uz kapteiņa kajītes pusi, sekodami kartēm ar norādēm "Jūs atrodaties šeit". Pirmā gāja Anabeta kā neredzamais izlūks. Tiklīdz kāds uzpeldēja pie apvāršņa, metāmies slēpties, bet lielākoties tie bija zombiji glāžainām acīm.