Briesmoņu jūra

Viņš nervozi pamāja ar galvu. Nu, kad vairs nebijām Pusdievu nometnes burvju varā, migla atkal sagrozīja viņa vaibstus. To, ka viņam divu acu vietā ir tikai viena, varēju pateikt vien tad, ja visiem spēkiem koncentrējos.

—  Nu, labi, — Anabeta novilka. — Ko tad tu tādu saod?

—   Kaut ko sliktu, — Taisons atbildēja.

—   Super, — noburkšķēja Anabeta. — Tad jau viss skaidrs.

Iznācām zem klajas debess un izrādījāmies uz peld­baseina klāja. Gar malu rindojās pamesti pludmales krēsli un slēgts bārs ar nolaistām žalūzijām. Ūdens ba­seinā kaut kā ērmoti spīdēja, līgojot šurpu turpu līdzi kuģa kustībai. Priekšpusē un pakaļpusē trepītes veda uz vēl vairākiem klājiem ar zviedru sienu, golfa laukumu, rotējošu restorānu, bet viss bija kā izmiris.

Un tomēr… gaisā jautās kas pazīstams. Kas draudīgs. Nebūtu es izsmēlis pēdējos spēkus un notērējis adrena­līnu, šķita, ka mīklas atrisinājums būtu mēles galā.

—   Mums jāatrod slēptuve, — es paziņoju. — Droša vieta, kur pārnakšņot.

—   Pārnakšņot, — Anabeta vārgi dvesa.

Izokšķerējām vēl pāris gaiteņu, līdz devītajā stāvā

atradām pamestu kajīti. Durvis bija pavērtas — tas gan šķita dīvaini. Uz galda stāvēja groziņš ar šokolādes naš­ķiem, pie gultas dzirkstošs sidrs ledus spainītī, uz spil­vena piparmētru ledene un ar roku rakstīta zīmīte: ja uku ceļojumu!

Beidzot atvēruši ceļasomas, secinājām, ka Hermejs tiešām gādājis par visu — lieku drēbju kārtu, tualetes piederumiem, rācijām, sīknaudu, ādas maciņiem ar zelta drahmām. Viņš pat bija pamanījies iepakot līdzi vaska­drānā ievīstītos Taisona lūžņus un pariktes, arī Anabetas cepuri, kas darīja neredzamu, — tad nu tie abi sajutās uz pusi labāk.

—  Es apmetīšos kaimiņos, — Anabeta sacīja. — Jūs tikai neko neēdiet un nedzeriet.

—   Domā, te noburts?

Viņa sarauca pieri. — Nezinu. Kaut kas nav lāgā. Jūs tikai… esiet piesardzīgi.

Aizslēdzām durvis.

Taisons atkrita uz dīvāna. Kādu brīdi viņš vēl paķimerējās ap saviem dzelžiem — joprojām slēpdams tos no manis —, bet pavisam drīz jau virināja muti žāvās. Viņš aizlocīja vaskadrānu un atplīsa.

Es gulšņāju gultā un raudzījos laukā pa iluminatoru. Izklausījās, ka gaitenī kāds čukst. Tas taču nebija iespē­jams. Bijām izstaigājuši visu kuģi — te neviena nebija. Taču balsis turēja mani nomodā. Atmiņā atausa ceļojums Pazemē. Tā, garām slīdot, čukstēja mirušo gari.

Beidzot pārgurums ņēma virsroku. Es piemigu… un redzēju vienkārši drausmīgu sapni.

Stāvēju alā, mežonīgas kraujas malā. Šī vieta bija labi pazīstama. Ieeja Tartarā. Atpazinu arī no dzīlēm skanošos ledainos smieklus.

Vai tikai tas nav jaunais hērojs! Balss šņirkstēja kā asmens gar akmeni. Ceļā uz kārtējo grandiozo uzvaru.

Gribēju uzkliegt Kronām, lai liek mani mierā! Gri­bēju izvilkt Pretstraumi un šķelt viņam. Bet nespēju iz­kustēties. Pat ja varētu — kā gan lai nogalina to, kas reiz jau iznīcināts, sakapāts gabalos un iesviests mūžīgā tumsībā?

Neklausies manī, neļaujies draudiem, sacīja titāns. Varbūt šoreiz, kad atkal izgāzīsies, beidzot aizdomāsies, vai vergot dieviem ir vērts. Kā tieši tēvs pēdējā laikā nācis tev pretim ?

Viņa smieklu grandi atbalsojās alā, tad pēkšņi ainava nomainījās.

Nu tā bija cita ala — Grovera guļamkambaris cik­lopa midzenī.

Grovers tupēja pie stellēm, tērpies savā nosmulētajā kāzu kleitā, un drudžaini ārdīja kleitas šlepi.

—   Cukuriņ! — aiz klintsbluķa auroja briesmonis.

Grovers iešņukstējies sāka no jauna aust diegus

kopā.

Telpa norībēja, un klintsbluķis tika pavelts sāņus. Pa spraugu ielūrēja tik gigantisks ciklops, ka Taisons uz viņa fona šķita augumā apdalīts. Dzelteni, apdrupuši zobi un mezglainas rokas — tik milzīgas kā es pats. Mu­gurā briesmonis bija uzrāvis violetu pabalojušu tēkreklu ar uzrakstu "Pasaules aitu EXPO 2001". Viņš bija vismaz metrus piecus garš, bet baigākā šajā ainā bija viņa milzonīgā, pienbaltā, sarētotā un kataraktas aizduļķotā acs. Ja viņš nebija pilnīgi akls, tad tuvu tam gan.

—   Ko tu dari? — briesmonis nodārdināja.

—  Neko! — Grovers falsetā atbildēja. — Aužu klei­tas trēnu, pats redzi.

Ciklops iebāza telpā vienu roku un aizgramstījās līdz stellēm. Viņš pabraucīja audumu. — Nav neko ga­rāks!

—   Ir gan, dārgais! Re! Savs sprīdis nācis klāt.

—   Kas tā par vilcināšanos? — briesmonis gaudās. Tad paošņāja gaisu. — Tu labi smaržo! Pēc kazām!

—   Ai! — Grovers māksloti paķiķināja. — Tev patīk? Tas ir Eau de Kazs. Iesmaržinos, gaidot tevi.

—   Mmm! — Ciklops atieza smailos zobus. — Aprīt varētu!

—   Tu gan esi nerātnelis!

—   Pietiks atlikt!

—   Bet, dārgais, es vēl neesmu galā!

—   Rīt!

—   Nē, nē! Vēl desmit dienas.

—   Piecas!

—   Labi, septiņas. Ja tu tik uzstājīgs.

—   Septiņas! Tas ir mazāk nekā piecas, vai pareizi?

—   Protams. Kā tad.

Briesmonis kaut ko noburkšķēja, joprojām neap­mierināts ar panākto vienošanos, tomēr pameta Gro­veru vienu pie stellēm un atkal aizripināja ejai priekšā bluķi.

Grovers aizvēra acis un dziļi ievilka trīsošo elpu, pūloties savaldīties.

—   Pasteidzies, Persij, — viņš murmināja. — Lūdzu, lūdzu, lūdzu!