Briesmoņu jūra

Pāri kāpām piederēja piecas harpijas — sīkas, tuklas večas saverkšķītām sejām, līkiem nagiem un spalvotiem spārniem, kas krietni par mazu viņu stāviem. Tā varētu izskatīties ar dodo putniem sakrustotas miniatūras bu­fetnieces. Paldies dieviem, viņas nebija diez ko veiklas, bet negantas gan — ja gadītos krist viņām nagos.

—  Taison, — es uzkliedzu, — paķer ceļasomu!

Viņš joprojām vaļā muti apbrīnoja hipokampus.

—  Taison!

—   E?

—   Ātrāk!

Anabetai piepalīdzot, dabūju viņu pie maņām. Paķērām somas un lēcām zirgos. Poseidons acīmredzot zināja, ka būs arī Taisons, jo viens hipokamps bija krietni prāvāks par abiem pārējiem — itin kā radīts cik­lopam.

—    Uz priekšu! — norīkoju. Mans hipokamps apcir­ties ienira viļņos. Uz pēdām sekoja arī Anabeta un Tai­sons.

Harpijas lādējās nopakaļ un gaudoja, lai našķi at­griežas, bet hipokampi traucās uz priekšu gluži kā ūdensslēpes. Harpijas atpalika, un pavisam drīz Pus­dievu nometnes piekraste bija vien tālē tumstoša blīva. Prātoju, vai maz būs lemts vēl kādreiz to skatīt. Taču to­brīd prātu nodarbināja citas lietas.

Priekšā jau slējās kruīza kuģis, lai vestu mūs uz Floridu un Briesmoņu jūru.

Jāt ar hipokampu bija vēl vieglāk nekā ar pegazu. Sparīgi traucāmies, vējam sitoties sejā, viļņi mūs nesa tik rāmi un līdzeni, ka varēju teju atlaist rokas.

Tikai tuvojoties kruīza kuģim, apjautu, cik tas īste­nībā milzīgs. Galva bija jāatgāž tikpat tālu, kā aplūkojot kādu debesskrāpi Manhetenā. Baltais kuģa korpuss slē­jās vismaz desmit stāvu augstumā, un virs tā rindojās vēl savs ducis klāju ar spožiem balkoniem un apaļiem ilumi­natoriem. Priekšgalā starmešu gaismā rotājās melniem burtiem izrakstīts kuģa vārds. Pagāja labs brīdis, iekams to saburtoju. "PRINCESE ANDROMEDA".

Kuģa priekšgalu greznoja tēls triju stāvu augstumā — itin kā mastam pieķēdēta sieviete baltā grieķu hitonā. Jauna un skaista, melniem, vijīgiem matiem, taču sejā jautās mēmas šausmas. Ej nu sazini, kamdēļ kāds sagri­bējis izklaides kuģa priekšgalā stutēt kliedzošu princesi.

Atminējos mītu par Andromedu — kā pašas vecāki pieķēdēja meitu klintij par upuri jūras briesmonim. Var­būt viņa nesa mājās pārāk daudz divnieku vai tādā garā.

Lai tur kā, mans vārdabrālis Persejs laikus viņu izglāba, un jūras briesmoni ar Medūzas galvas palīdzību pār­vērta akmenī.

Tas Persejs mūždien izspruka sveikā. Tieši tāpēc mamma man dāvāja tādu vārdu, lai arī viņš bija Zeva, bet es Poseidona dēls. Oriģinālais Persejs bija viens no re­tajiem grieķu mītu varoņiem, kas tika līdz laimīgām beigām. Pārējie mira nodoti, sakauti, sakropļoti, noin­dēti vai dievu nolādēti. Mamma cerēja, ka mantošu Perseja veiksmi. Spriežot pēc manas līdzšinējās dzīves taci­ņas, gaisma tuneļa galā nerēgojās.

—   Kā lai tiek uz klāja? — Anabeta pārkliedza viļņu šalkas, bet izskatījās, ka hipokampiem mūsu vajadzība ir skaidra kā diena. Viņi aizslīdēja gar kuģa labo bortu, bez mazākā pūliņa šķeldami bangojošo ķīļūdeni, un piestāja pie dienesta kāpnēm, kas bija nolaistas lejup gar kor­pusu.

—   Kāp tu pirmā, — es mudināju Anabetu.

Pārmetuši ceļasomu pār plecu, viņa pieķērās apak­šējam pakāpienam. Kolīdz abas kājas bija uz kāpnēm, Anabetas hipokamps nogrudzināja ardievas un panira zem ūdens. Anabeta sāka kāpt augšup. Nedaudz nogai­dīju un tad sekoju viņai.

Nu vairs ūdenī bija atlicis vien Taisons. Šis tur ālējās ar savu hipokampu, mezdams salto, griezdams riņķus par visiem 360 grādiem un smiedamies tik histēriski, ka trokšņi aizbalsojās līdz pat kuģa klājam.

—  Taison, kuš! — es nošņācu. — Nāc šurp, drau­dziņ!

—  Vai varam ņemt lidzi Dardedzi? — viņš lūdzās, smaidam apdziestot.

Neizpratnē blenzu uz viņu. — Dardedzi?

Hipokamps nosprauslājās, itin kā sajūsmā par savu jauniegūto vārdu.

—   Mums ir jāsteidzas, — atgādināju. — Dardedzis… nevar uzrāpties pa trepēm.

Taisons iešņukstējies iegremdēja seju hipokampa krē­pēs. — Dardedzi, es ilgošos pēc tevis!

Viņa hipokamps iezviedzās un, goda vārds, sāka raudāt.

—   Varbūt mēs vēl tiksimies, — es mierināju.

—   Jā, lūdzu! — Taisons tūliņ atplauka. — Rīt! Rīt!

Nedevu nekādus solījumus, tomēr beidzot pieda-

būju Taisonu atvadīties un tverties pie trepēm. Dardedzis izgrūda pēdējo sērīgo zviedzienu un, apmetis atmugurisku kūleni, ienira dzīlē.

Kāpnes veda uz dzeltenām glābšanas laivām ap­krautu dienesta klāju. Priekšā gadījās pāris slēgtu durvju, bet Anabeta tās atdarīja ar savu nazi un sengrieķu lāstiem.

Biju iedomājies, ka mums kā jau zaķiem vajadzēs slapstīties, bet, kad bijām izošņājuši pāris gaiteņu un pār balkona margām palūrējuši lejup uz milzīgu slēgtu veikalu promenādi, sāku apjaust, ka te jau nav, no kā slēpties. Nūjā, it kā taču bija nakts, bet mēs bijām nostai­gājuši teju pus kuģa garumā, nemanījuši nevienu dzīvu dvēseli. Nogājām gar četrdesmit vai piecdesmit kajī­tēm, un otrpus durvīm neskanēja ne mazākais pīkstiens.

—   Spoku kuģis, — es murmināju.

—  Nē, — sacīja Taisons, murcīdams somas lenci, — nelabi ož.

Anabeta sarauca pieri. — Es neko nejūtu.

—   Ciklopi līdzinās satīriem, — es paskaidroju. — Viņi saož briesmoņus. Pareizi, Taison?