Briesmoņu jūra

Kad beidzot bijām sasnieguši trīspadsmito klāju, kur tā kā vajadzēja atrasties meklētajiem apartamentiem, Anabeta nošņācās: — Slēpieties! — un iegrūda mūs kaut kādā pieliekamajā.

Klausījāmies, kā pa gaiteni tuvojas pāris tipu.

—   Redzēji to etiopu pūķi kravas telpā? — viens vai­cāja.

Otrs nosmēja: — jā. Superīgs.

Neredzamā Anabeta cieši saspieda manu plaukstu. Tā otrā balss šķita kaut kur dzirdēta.

—   Dzirdēju, ka ienākšoties vēl divi, — sacīja tas pa­zīstamais. — Ja viņi plūdīs šurp šitādos tempos, tad, ej tu nost, vecīt, — kāda tur vairs sacensība!

Balsis pagaisa gaiteņa viņā galā.

—  Tas bija Kriss Rodrigess! — Anabeta noņēma ce­puri un uznira mums acu priekšā. — Atceries — no vien­padsmitā namiņa?

Miglaini atminējos Krišu no iepriekšējās vasaras. Viņš bija viens no tiem nometnes pabērniem, kas iestrēga pie Hermeja, jo Olimpa mamma vai tētis neņēmās atvasi atzīt. Ja tā padomā, šovasar Kriss nometnē nebija ma­nīts. — Ko te meklē vēl viens pusdievs?

Anabeta manāmi nomākta pašūpoja galvu.

Turpinājām ceļu pa gaiteni. To, ka tuvojamies Lūkam, nu jau varēju pateikt bez visām kartēm. Sajutu kaut ko aukstu un riebīgu — nelabā klātbūtni.

—   Persij, — Anabeta pēkšņi apstājās, — skaties!

Viņa stāvēja pie stiklotās sienas un vērās lejup daudzstāvu aizā kuģa vidū. Pašā apakšā rēgojās promenāde, veikalu aleja, bet Anabetas uzmanību bija piesais­tījis kas cits.

Pie saldumu veikala bija sapulcējies bariņš bries­moņu: ducis lestrigonu, tieši tādu milžu, kas man uz­bruka ar nāvīgajām bumbām, divi elles suņi un pārītis vēl ērmotāku radību — būtnes ar sievietes ķermeni, kam kāju vietā divas čūsku astes.

—   Skitu briesmones, — Anabeta čukstēja, — pus sievietes, pus čūskas.

Briesmoņi stāvēja pusaplī ap jaunu, grieķu bruņās tērptu puisi, kurš durstīja salmu lelli. Rīklē iesprūda ka­mols, kad apjēdzu, ka salmu lellei uzvilkts oranžais Pus­dievu nometnes krekls. Mēs vērojām, kā puisis uzšķērž lelli. Paputēja salmi. Briesmoņi gavilēdami kauca un gau­doja.

Anabeta atkāpās no loga. Seja viņai bija pelnu pe­lēka.

—   Ejam, — pūlējos izklausīties drosmīgāks, nekā jutos. — Jo drīzāk sameklēsim Lūku, jo labāk.

Ozolkoka divviru durvis gaiteņa galā lika nojaust, ka aiz tām ir kas pagalam svarīgs. Kad bijām metru desmit attālumā, Taisons apstājās kā iemiets. — Iekšā balsis.

—   Tu vari saklausīt tik tālu? — es brīnījos.

Taisons, kā stipri koncentrēdamies, aizmiedza acis.

Viņa balss pārvērtās, un piesmakumā jautās Lūkas into­nācija: — … pareģojums mums pašiem. Muļķi nejēgs, uz kuru pusi sprukt.

Pirms attapu, Taisona balss jau atkal mainījās, šoreiz kļūstot zemāka un rupjāka — kā tam otram tipam, kurš pie kafejnīcas runājās ar Lūku. — Tu tiešām domā, ka vecais kleperis aizvācies uz visiem laikiem?

Taisons palaida Lūkas smieklus. — Viņam nevar uz­ticēties. Tur taču ne viens vien skelets skapī. Koka sain­dēšana bija pēdējais salmiņš.

Anabeta nodrebinājās. — Taison, izbeidz! Kā tev tā izdodas? Man šermuļi skrien.

Taisons neizpratnes pilns atvēra acis. — Es tikai klausos.

—   Turpini, — es mudināju. — Ko vēl viņi runā?

Taisons no jauna aizvēra acis.

Viņš nošņāca zemajā balsī: — Klusu! — Tad čukstēja Lūkas tonī: — Skaidri zini?

—   Jā, — Taisons sēca. — Tepat aiz durvīm.

Par vēlu. Es sapratu, kas te notiek.

Paguvu vien nobļauties: — Bēgam! —, kad durvis atsprāga un tur jau stāvēja Lūka divu matainu, šķēpiem nobruņotu milžu ielenkumā. Mirdzošās asmeņu smailes tēmēja mums tieši krūtīs.

—   Paskat tik, — Lūka greizi smīnēja, — vai tie nav abi mani mīļākie radagabali? Lūgtum, ienāciet.

Kajīte bija skaista un šausminoša.

Kas tur skaists, vaicāsiet: iespaidīga izmēra arkveida logi pavēra skatam kuģa pakaļgalu. Ciktāl vien acs spēja skatīt — zaļgani ūdeņi un zilas debesis. Grīdu sedza grezns persiešu paklājs. Kajītes vidū divi eleganti dīvāni, vienā stūrī ar baldahīnu rotāta gultā, otrā — sarkankoka ēdamgalds. Galds vai līka no pārpilnības — picu kastes, limonādes pudeles un uz sudraba paplātes grēdu grē­dām karstmaizes.

Kas šausminošs: telpas viņā galā uz velvetā tapsēta podesta slējās metrus trīs augsts zelta zārks. Sarkofāgs, kurā iegravētas sengrieķu ainiņas ar liesmojošām pilsē­tām un varoņiem baismīgās nāves stundās. Kaut arī caur logiem iespīdēja saule, zārks darīja telpu dzestru.

—  Nu? — Lūka lepni paplēta rokas. — Ir maķenīt smalkāk nekā vienpadsmitais namiņš, ne?

Kopš pērnās vasaras viņš bija mainījies. Šortu un tēkrekla vietā bija nācis akurāti nopogāts krekls, haki krāsas bikses un ādas mokasīni. Rūsganie, agrāk tik spu­rainie mati nu bija īsi apcirpti. Viņš izskatījās pēc nelie­tīga modeļa, kurš demonstrē, ko šogad Hārvardā valkās modīgākie koledžas neģēļi.

Zem acs joprojām rēgojās rēta — balts ķeksis no cī­niņa ar pūķi. Pret dīvānu, savādi mirgodams, bija atstu­tēts viņa burvju zobens ar tērauda un dievišķās bronzas sakausējuma asmeni, kas spēja nonāvēt gan mirstīgos, gan briesmoņus.

—   Piesēdiet, — viņš mums atvēlēja. Viens rokas mā­jiens, un uz istabas vidu atlīgoja trīs krēsli.

Mēs palikām kājās.