Briesmoņu jūra

Lūkas gigantiskie draugi joprojām tēmēja uz mums savus šķēpus. Abi izskatījās pēc dvīņiem, taču ne cilvēku dzimuma. Milži slējās divarpus metru augstumā un, lai maz neliktos, bija apvilkuši tikai zilas džinsu bikses. Iespē­jams, tāpēc, ka masīvos torsus jau tāpat sedza bieza, pinkaina vilna. Pirkstu vietā tiem bija līki nagi, pēdas kā ķetnas. Deguni bija kā snuķi, bet zobi — visi kā viens smaili ilkņi.

—   Kur manas manieres? — Lūka saldi iesaucās. — Šie ir mani asistenti, Agrijs un Orejs. Varbūt būsiet par viņiem dzirdējuši.

Klusēju. Ne jau šurp pavērstie asmeņi un ķepainie dvīņi bija tie, kas lika sirdij bailēs sarauties.

Kopš pagājušās vasaras, kad Lūka bija centies mani nogalināt, daudzkārt iztēlojos, kā es viņu sastapšu. Biju uzbūris ainas, kā braši izaicinu viņu uz dueli. Bet nu, aci pret aci, rokas teju drebēja.

—   Jūs nezināt mītu par Agriju un Oreju? — Lūka brīnījās. — Redzat, viņu māte… vispār skumjš stāsts. Afrodīte lika jaunajai sievietei iemīlēties. Viņa atteicās un steidzās pēc palīdzības pie Artemīdas. Artemīda iekļāva viņu savā mednieču svītā, bet Afrodīte kāroja atriebties. Viņa lika jaunajai sievietei iemīlēties lācī. Kad Artemīda to uzzināja, riebumā mednieci patrieca. Tipisks dievu gājiens, piekritīsiet? Ķīvējas savā starpā un nabaga mir­stīgos ierauj pa vidu. Jaunavas dvīņu dēli Agrijs un Orejs Olimpu diez ko nemīl. Pusdievi gan šiem tīri labi iet pie sirds…

—   Uz šķīvja, — ierēcās Agrijs. Šī bija tā dobjā balss, ko pirmīt dzirdējām runājam ar Lūku.

—   Nāciet nu! — smēja brālis Orejs, laizīdams spal­vainās lūpas. Milzonis turpināja sprauslāt kā astmas lēk­mes ķerts, kamēr Lūka un Agrijs nepacietīgi blenza uz viņu.

—   Aizveries, idiņ! — Agrijs ierēcās. — Ej, sadod sev!

Orejs iesmilkstējies aizlāčoja uz kaktu, kur atkrita krēslā un triecās ar pieri pret ēdamgaldu tā, ka sidraba šķīvji šķindēja vien.

Spriežot pēc Lūkas sejas, šī bija pavisam ikdienišķa situācija. Iekārtojies dīvānā ērtāk, viņš uzkrāva kājas uz kafijas galdiņa. — Re, kā, Persij, atvēlējām tev vēl vienu gadiņu. Ceru, ka jūties pateicīgs. Kā mamma? Kā pa skolu?

—  Tu saindēji Talijas koku.

Lūka nopūtās. — Tiešām uzreiz jāķeras vērsim pie ragiem, ko? Labi, labi, noindēju, kā tad. Nu un?

—   Kā tu varēji? — Anabeta bija tik nikna, ka šķita, uz līdzenas vietas uzies gaisā. — Talija tev izglāba dzī­vību! Mums dzīvību! Kā tu varēji tik zemiski…

—   Es nerīkojos zemiski! — Lūka atcirta. — Dievi ir zemiski, lūk kā! Būtu Talija dzīva, nostātos manā pusē.

—   Melis!

—   Ja tu zinātu, kas mūs sagaida, tad saprastu…

—   Es saprotu, ka tu gribi novest nometni līdz kliņ­ķim! — viņa kliedza. — Tu esi necilvēks!

Lūka pakratīja galvu. — Dievi aizmālējuši tev acis. Anabeta, vai tiešām tu nespēj iztēloties pasauli bez viņiem? Kāda jēga no tām aizvēsturiskajām grāmatu kaudzēm? Astē velkas lieki trīs tūkstoši gadu! Rietumi ir sapuvuši līdz pašai serdei. Tie jānoslauka no zemes virsas. Pievieno­jies man! Celsim pasauli no jauna. Anabeta, mums node­rēs tavs spožais prāts!

—   Jo pašam par īsu!

Lūka piemiedza acis. — Anabeta, es tevi pazīstu. Tu esi pelnījusi ko labāku, ne vilkties astē kaut kādam bezcerim, lai glābtu nometni. Jau pēc mēneša Pusdievu kalnā valdīs briesmoņi. Tiem hērojiem, kuri izdzīvos, neatliks nekas cits, kā pievienoties mums, citādi no šiem ne smakas nepaliks. Vai tu tiešām gribi palikt zaudētā­jos… šādā sabiedrībā? — Lūka norādīja uz Taisonu.

—   Eu! — es protestēju.

—   Ceļot kopā ar ciklopu, — Lūka izsaucās. — Kurš te galu galā aptraipa Talijas piemiņu? Tu mani pārsteidz, Anabeta. Lai nu kurš…

—   Aizveries, — viņa kliedza.

Man nebija ne mazākās jausmas, par ko Lūka tur gvelž, bet Anabeta paslēpa seju rokās un izskatījās, ka tūliņ izplūdis asarās.

—   Liec viņu mierā! — es sacīju. — Un nejauc iekšā Taisonu.

Lūka pasmējās. — Jā, šito es dzirdēju. Tavs tēvs esot viņu atzinis.

Laikam izskatījos pārsteigts, jo Lūka atiezās smaidā. — Jā, jā, Persij, par to man viss ir zināms. Kā arī par tavu ieceri atrast aunādu. Kādas tur bija tās koordinātas… 30, 31, 75, 12? Re, man nometnē joprojām ir gali, kas pama­nās piegādāt informāciju.

—   Tu gribēji teikt, spiegi.

Viņš paraustīja plecus. — Cik vēl pazemojumu no tēva puses tu pacietīsi? Domā, viņš jūtas tev pateicīgs? Domā, tu viņam esi dārgāks par šo nezvēru?

Taisons sažņaudza rokas dūrēs un izgrūda guldzošu rūcienu.

Lūka tikai paķiķināja. — Persij, dievi taču par tevi ņirgājas. Gribi zināt, kas tevi sagaida, ja novilksi līdz sešpadsmitajai dzimšanas dienai? Vai Hīrons tev ir iz­paudis pareģojumu?

Kā es kāroju klupt Lūkam krāgā un pamatīgi sadot, bet viņš kā allaž prata izsist mani no līdzsvara.

Sešpadsmitajai dzimšanas dienai?

Nūjā, es zināju, ka Hīrons pirms gadu gadiem bija saņēmis orākula pareģojumu. Zināju, ka šis tas tur esot par mani. Bet ja sasniegšu sešpadsmito dzimšanas dienu? Skanēja kaut kā nelāgi.

—   Zinu to, kas man jāzina, — es izstomīju. — Vis­maz to, kas ir mani ienaidnieki.

—   Tad tu esi muļķis.

Taisons sašķaidīja tuvējo krēslu tā, ka skali aizgāja pa gaisu. — Persijs nav muļķis!