Briesmoņu jūra

Glābšanas laiva karājās pie kuģa borta krietni aug­stu virs ūdens. Anabetai un Taisonam nekādi neizdevās nolaist to zemāk.

Es ielēcu pie viņiem.

—  Turieties! — Un pāršķēlu virves.

Virs galvas aizšņāca bultu lietus, bet mēs jau brīvajā kritienā lidojām pretim ūdenim.

DESMIT CEĻOJAM AR BEIGTIEM KONFEDERĀTIEM

—  Termosu! — es iekliedzos, kamēr traucāmies pretī ūdenim.

—   Ko? — Anabeta laikam nosprieda, ka būšu izkū­kojis prātu. Viņa uz dzīvību un nāvi bija iekrampējušies virvē, mati plandīja gaisā kā liesmojoša lāpa.

Taču Taisons saprata. Atrāvis vaļā manu ceļasomu, viņš izvilka Hermeja maģisko dāvanu, pamanīdamies nepalaist vaļā nedz laivu, nedz termosu.

Gar ausi nosvilpa šķēpi un bultas.

Paķēru termosu un no tiesas cerēju, ka rīkojos pa­reizi. — Turamies!

—   Es jau turos! — spiedza Anabeta.

—  Ciešāk!

Taisons sagrāba mūs abus ar Anabetu aiz krāgas, es paāķēju pēdas zem laivas piepūšamā sēdekļa un pagriezu termosa vāciņu par vienu ceturtdaļu.

Tajā pašā mirklī no termosa izšāvās balta vēja strūkla un aizlidināja mūs sāņus, mūsu bezsvara kritienu pār­vēršot par avārijas piezemēšanos četrdesmit piecu grādu leņķī.

Izklausījās, ka vējš, pasprucis no termosa, iesmejas sajūsmā par jauniegūto brīvību. Nu arī mēs sasniedzām ūdens virsmu, palēcāmies vienreiz, otrreiz, spriņģojām kā ūdenī raidīts olis, tad šļūcām uz priekšu kā ātrlaiva, sāļajām šļakatām sprauslājot sejā, vienu vienīgu ūdens klaidu visapkārt.

Dzirdēju iepakaļ no kuģa skanam niknas gaudas, bet neviena bulta vairs nespēja mūs aizsniegt. "Princese Andromeda" tālumā saruka sīka kā rotaļu laiviņa, tad nozuda skatam pavisam.

Traucoties pāri ūdeņiem, abi ar Anabetu centāmies nosūtīt Hīronam vēsti caur varavīksni. Šķita, ka jādod kādam zināt, kas Lūkam aiz ādas, un nespējām iedomā­ties nevienu citu, kam varētu uzticēties.

No termosa pasprukušais vējš uzjundīja patīkamas ūdens šaltis, kas saulītē uzmirgoja varavīksnes krāsās — ideāli apstākļi īrisas sakariem — bet tie tomēr bija vāji. Kad Anabeta iemeta miglājā zelta drahmu, lūgdama va­ravīksnes dievieti parādīt mums Hīronu, viņa seja uznira visnotaļ skaidri, taču fonā zibināja kaut kādas jocī­gas gaismas kā no stroboskopa un rībēja smagā mūzika, itin kā naktsklubā vai.

Izklāstījām visu par aizlaišanos no nometnes, par Lūku un "Princesi Andromedu", par zelta zārku, Krona pīšļiem, bet ar visu to traci viņā galā un vēja un ūdens šalkām mūspusē diezin vai viņš visai daudz ko saklau­sīja.

— Persij, — Hīrons pārkliedza trokšņus, — tev jā­piesargās no…

Viņa balsi noslāpēja kaut kādas klaigas otrā galā — radās iespaids, ka tur gavilē kareivīgie komanči.

—   Ko, ko? — es kliedzu pretim.

—   Mani sasodītie radagabali! — Hīrons lādējās, ka­mēr viņam gar ausi aizplanēja šķīvis un sašķīda kaut kur nebūtībā. — Anabeta, nevajadzēja ļaut Persijam pamest nometni! Bet ja nu jūs tiešām dabūjat to aunādu…

—   Aidā, mazie! — Hīronam fonā kāds auroja. — Juhuhūūūū!

Mūzika pieņēmās spēkā, basi tā rībēja, ka mūsu laiva sāka vibrēt līdzi.

—   …Maiami, — Hīrons sauca, — es mēģināšu pieraudzīt…

Dūmakainais attēls pašķīda druskās, it kā sasists ar pudeli, un Hīrons pagaisa no skata.

Pēc stundas mēs saskatījām sauszemi — garum garu pludmales strēli, gar kuru rindojās daudzstāvīgas viesnī­cas. Ūdenī cita pēc citas parādījās zvejas laivas un tank­kuģi. Pa labi no mums garām patrauca krasta patruļa, tad izgrieza veiklu loku, lai uzmestu mums vēl vienu skatu. Ne jau katru dienu gadās redzēt dzeltenu glābšanas laivu, kas bez visa motora plēš vēja ātrumā un kur iekšā tup trīs sīkie.

—   Tā jau Virdžīnijas pludmale! — Anabeta konsta­tēja, kad tuvojāmies piekrastei. — Ak tu mūžs, kā tā "Princese Andromeda" vienā naktī tikusi tik tālu? Tās jau kādas…

—   Piecsimt trīsdesmit jūras jūdzes, — es pabeidzu teikumu.

Viņa blenza manī. — Kā tu zināji?

—   Man… man nav ne jausmas.

Anabeta mirkli apdomājās. — Persij, kādas ir mūsu koordinātas?

—   36 grādi, 44 minūtes ziemeļu platuma, 76 grādi, 2 minūtes rietumu garuma, — es nevilcinoties atbildēju. Tad pakratīju galvu. — Oho! Kā man tas zināms?

—   Pateicoties tētim, — Anabeta minēja. — Uz ūde­ņiem tev piemīt nevainojama apķērība. Riktīgi forši.

Es tā vis neteiktu. Kāds tur prieks būt par navigāci­jas sistēmu cilvēka ādā? Taču, pirms paguvu iebilst, Tai­sons uzsita man pa plecu. — Otra laiva tuvojas.

Atskatījos. Krasta patruļa sekoja mums pa pēdām. Kuteris piedeva gāzi un pamirdzināja mums ar gaismām.

—   Viņi nedrīkst mūs notvert, — sacīju. — Būs pā­rāk daudz jautājumu.

—   Laižam uz Česapīkas līci, — Anabeta teica. — Es tur zinu vienu vietiņu, kur paslēpties.

Nepūlējos noskaidrot, kas tā par vietiņu un kā gan viņa tik labi pārzina apkaimi. Noriskēju pavērt termosa vāciņu vēl nedaudz, un svaiga vēja brāzma mūs raķetes ātrumā gar Virdžīnijas pludmales ziemeļu ragu ierāva Česapīkas līcī. Krasta apsardzes kuteris saruka arvien sīkāks un sīkāks. Ātrumu nesamazinot, traucāmies, līdz krasti abās pusēs iekļāva mūs arvien ciešāk, un pēc mir­kļa jau bijām upes grīvā.