Briesmoņu jūra

—   Cukuroti virtuļi! — viņš lepni paziņoja, demons­trēdams saldumu kasti.

Anabeta blenza uz viņu. — Kur tu tādus rāvi? Mēs esam nekurienes vidū. Tuvākais…

—   Padsmit metru, — Taisons klāstīja. — Briesmoņu virtuļbode — tepat pār kalnu!

—   Tas nav uz labu, — Anabeta murmināja.

Pieplakuši aiz koka, vērāmies uz virtuļu bodi meža

vidū. Izskatījās nule kā atklāta, ar spoži izgaismotiem

logiem, stāvlaukumu un mazu taciņu, kas veda dziļāk mežā, bet tas arī viss — tuvējā apkaimē nebija itin nekā cita, un stāvvieta bija pavisam tukša. Aiz letes, lapodams laikrakstu, sēdēja vientuļš darbinieks. Vairāk neviena. Uz izkārtnes melniem, trekniem burtiem, tādiem, ka pat man bija pa spēkam saburtot, stāvēja rakstīts:

"BRIESMOŅU VIRTUĻBODE".

Uzzīmēts jestrs briesmonis bija izkodis caurumu "briesmoņu" O burtā. Smaržoja gan labi — pēc svaigi ceptiem šokolādes virtuļiem.

—  Te tādai nevajadzēja būt, — Anabeta čukstēja. — Nav lāgā.

—   Kas? — es prasīju. — Tas jau tikai virtuļu veikals.

—   Kuš!

—   Kāpēc mēs sačukstamies? Taisons iegāja iekšā un nopirka porciju. Viņam taču nekas nenotika.

—   Viņš ir briesmonis.

—   Ei, nu beidz, Anabeta! Briesmoņu virtuļbode taču nenozīmē, ka tā domāta briesmoņiem! Tā ir kāda tirgo­tavu ķēde. Ņujorkā arī tādi ir.

—   Ķēde, kā tad, — Anabeta piekrita. — Bet vai tev nešķiet savādi, ka viens tāds kiosks parādās akurāt tad, kad tu aizsūti Taisonu pēc virtuļiem? Te, meža vidū?

Mirkli apdomāju. Tiesa, bija nedaudz jokaini, bet virtuļu bodes tik un tā nebija manā draudīgo spēku topa augšgalā.

—   Tā varētu būt ligzda, — Anabeta prātoja.

Taisons iešņukstējās. Šaubos, vai viņš no Anabetas

sacītā sajēdza diži daudz vairāk par mani, bet meitene

i

darīja viņu tramīgu. Viņš bija nolocījis pusduci virtuļu, un visa seja bija nosmulēta ar pūdercukuru.

—   Kāda ligzda? — biju neizpratnē.

—  Vai nekad neesi aizdomājies, ka tās veikalu ķēdes aug kā sēnes pēc lietus? — viņa apvaicājās. — Vienu dienu nekā, jau nākamajā bums\ — jauns burgeru ēstūzis, kafijotava vai vēl kas no tās sērijas gatavs? Viss sākas ar vienu veikalu, tad diviem, tad četriem uz mata vienā­diem, kas spraucas no zemes visos nostūros?

—   Hmm, nē. Nebiju par to aizdomājies.

—   Persij, dažas veikalu ķēdes tādos tempos attīstās tikai tāpēc, ka to atrašanās vietu maģiskā kārtā vieno saikne ar briesmoņu dzīvessparu. To jau piecdesmitajos atklāja bariņš Hermeja atvašu. Viņi audzē…

Meitene sastinga.

—   Ko? — es tērpināju. — Ko viņi audzē?

—  Nevienu… strauju… kustību. — Izklausījās, ka no tā atkarīga Anabetas dzīvība. — Ļoti lēnām atskaties.

Tad es to izdzirdēju: tāda švīkstoņa, it kā kāds milzonis uz vēdera šļūktu pa nobirušajām lapām.

Atskatījies ieraudzīju degunradža izmēra kustoni slī­dam gar koku mestajām ēnām. Tas šņāca, un priekšpuse tam locījās uz visām pusēm. No sākuma es neapjēdzu, ko vispār redzu. Tad sapratu, ka radījumam ir vairāki kakli — vismaz septiņi, un uz katra uzstutēta šņākuļojoša rāpuļa galva. Āda tam bija gluma, un ap katru kaklu apsietais krūšautiņš vēstīja: "Esmu "Briesmoņu virtuļbodes" zellis!"

Izvilku savu lodīšu pildspalvu, bet Anabeta veltīja man zīmīgu skatienu — mēmu brīdinājumu. Vēl ne.

Es sapratu. Vairumam briesmoņu redze ir klupšanas akmens. Varēja gadīties, ka hidra netraucēti pašļūks ga­rām. Taču, tiklīdz izvilkšu no maksts zobenu, asmens mirdzums noteikti pievērsīs tās uzmanību.

Mēs nogaidījām.

Hidra bija pāris soļu attālumā. Šķita, ka tā kaut ko medī, ošņā zemi un kokus. Tad es ievēroju, ka divas gal­vas plosa dzeltenu audeklu — vienu no mūsu ceļaso­mām. Tas briesmeklis jau bija pabijis mūsu nometnē. Tā uzodusi mūsu pēdas.

Sirds krūtīs ieauļojās. Nometnē biju iepazinis iz­bāztu hidras galvas trofeju, bet tas acīmredzot nebija sa­gatavojis mani skarbajai realitātei. Galvas tai bija kan­tainas, kā klaburčūskai, savukārt rīklē rindojās smaili, nāvīgi asi ilkņi.

Taisons trīcēja kā apses lapa. Viņš pakāpās atpakaļ un nejauši uzmina zariņam. Visas septiņas galvas tūliņ pat pavērsās uz mūsu pusi un iešņācās.

—   Izklīst! — iesaucās Anabeta un metās pa labi.

Es aizvēlos pa kreisi. Viena hidras galva izšļāca zaļu ķēpu, kas pašāvās man gar plecu un nožļakstēja pret gobu. Koka miza nokūpēdama sāka sairt. Stumbrs nozvārojies gāzās tieši virsū Taisonam, kas joprojām stā­vēja kā iemiets, pārbijies kā diegs, bet nezvērs nu jau at­radās turpat acu priekšā.

—   Taison! — No visa spēka metos viņam virsū un pagrūdu draugu sāņus tieši tajā mirkli, kad koks uzvēlās virsū divām hidras galvām.

Hidra aizmeimuroja atmuguriski un izpestīja abas galvas, niknumā rēkdama uz kritušo koku. Visas septi­ņas mēles šāva indi, un goba izkusa kūpošā suslā.

—   Kusties! — strostēju Taisonu. Palēcu sāņus un iz­vilku Pretstraumi, cerot tā novērst briesmoņa uzmanību.

Nostrādāja.

Dievišķā bronza ir nīstama vairumam briesmoņu. Kolīdz uzmirdzēja gailošais asmens, hidra šņācot un atiežot zobus turp pavērsa visas galvas.

Viens labums no tā bija — Taisons tūliņ atradās dro­šībā. Taču ļaunums arīdzan — tagad es varēju pārvēr­sties puņķu peļķē.