Briesmoņu jūra

—   Jā, — Polifēms dižmanīgi sacīja. — Vai redzi to tur? Aunāda ir manas kolekcijas pērle! Sensenos laikos nospēru to hērojiem, un kopš tā laika — ēdiens pats birst mutē! Satīri saskrien no visām pasaules malām kā naktstauriņi uz liesmu. Satīri ir īsts gardums! Bet nu…

Polifēms izvilka baiga paskata bronzas dzirkles.

Grovers iešņukstējās, bet Polifēms tik pakampa vienu tuvējo aitu kā tādu izbāztu lellīti un nošņāpa tai vilnu. Viņš pasniedza Groveram pinku mākoni.

—  Liec uz stellēm! — viņš lepni izrīkoja. — Šī ir maģiska. Neirst laukā.

—   A… nu jā…

—   Nabaga cukurdupsis! — Polifēms nosmaidīja. — Slikta audēja. Ha-ha! Neskumsti. Šitais pavediens visu atrisinās. Trēns būs gatavs jau rīt.

—   Tas nu gan ir… gādīgi!

—   Hehe.

—   Bet… bet, mīļais, — Grovers nokrekšķējās, — ja nu kāds ierodas glābt… tas ir, uzbrukt salai? — Grovers cieši ie­skatījās man sejā, un es tūliņ sapratu, ka šis jautājums izskan manis dēļ. — Ja nu vienā mierā iesoļo taisni pie tevis alā?

—   Sieviņa bailīga! Cik mīlīgi! Mieru, tikai mieru. Polifēmam ir drošības sistēma — īsts mākslas darbs. Vispirms lai tiek galā ar maniem kustonīšiem.

—   Kustonīšiem?

Grovers pārlaida skatienu salai, bet tur bija tik vien kā aitas, kas rātni ganījās pļavās.

—   Un pēc tam, — Polifēms noburkšķēja, — pēc tam vēl jātiek galā ar mani!

Viņš blieza pa tuvējo akmeni, kas nokrakšķējis pār­šķēlās uz pusēm. — Bet nu ejam! — viņš uzsauca. — At­pakaļ alā!

Groveram turpat lūpa trīcēja — brīvība tik tuvu un vienlaikus bezcerīgi tālu. Bluķim veļoties un no jauna ieslēdzot viņu smirdīgajā, pievilgušajā, lāpām izgaismo­tajā ciklopa alā, Grovera acis pieriesās asaru pilnas.

Pamodos no kuģa trauksmes zvana.

Kapteinis sēca: — Visi uz klāja! Uzmeklēt Klarisas kundzi! Kur tas meitēns?

Virs manis uznira viņa spokainais ģīmis. — Celies, jenkij! Drauģeļi jau augšā. Tūlīt brauksim iekšā.

— Kur iekšā?

Skeletģīmis man uzsmaidīja. — Briesmoņu jūrā, protams.

Tās pāris mantiņas, kas bija pārdzīvojušas hidras uzbrukumu, iekrāvu jūrnieku mugursomā un pārlidināju to pār plecu. Modās aizdomas, ka šā vai tā vēl viena nakts uz "Birmingemas" klāja mums nespīd.

Biju jau ceļā uz augšklāju, kad sazin kāpēc sarāvos. Kaut kas tepat netālu — pazīstams un derdzīgs. Neiz­skaidrojama iemesla dēļ pilnīgi šķita, ka briest kautiņš. Sagribējās sadot pa ģīmi mirušam konfederātam. Tādu dusmu uzplūdu pēdējoreiz tiku piedzīvojis…

Apstājies noliecos pār ventilācijas režģi — viņā pusē bija tvaika katla telpa.

Tieši zem manis stāvēja Klarisa un sarunājās ar kādu garaiņu ieskautu, izplūdušu stāvu — tas bija muskuļots vīrs no ādas darinātā, melnā motociklista kostīmā, mili­tārā stilā apcirptiem matiem, sarkani stiklotām brillēm un dunci pie sāniem.

Rokas sažņaudzās dūrēs. Šo olimpieti mīlēju visma­zāk no visiem: tas bija kara dievs Arējs.

—   Netaisnojies man te, skuķīt! — viņš norūcās.

—   L.labi, tēvs, — Klarisa izstomīja.

—   Negribi taču pieredzēt manas dusmas, ko?

—   Nē, tēvs.

—  Nē, tēvs, — Arējs mēdījās. — Tu esi nožēlojama. Vajadzēja likt pie darba vienu no maniem dēliem.

—   Man izdosies! — Klarisa drebošā balsī solīja. — Tu būsi lepns.

—  Ceru, ka tā, — viņš nobrīdināja. — Tu pati uz­prasījies, skuķīt. Ja pieļausi, ka tas slīmests Džeksons tevi atstāj bešā…

—   Bet orākuls teica…

—   MAN PIE VIENAS VIETAS, KO TĀDS SAKA! — Arējs nodārdināja tik stipri, ka apveids noraustījās. — Tev izdosies. Bet ja ne…

Arējs piedraudēja ar dūri. Kaut arī viņš bija tikai pro­jekcija tvaika mutulī, Klarisa sarāvās.

—  Vai esam sapratušies? — Arējs izgrūda caur sa­kostiem zobiem.

Atkal noskanēja trauksmes zvani. Dzirdēju tuvoja­mies balsis — virsnieki pavēlēja gatavot lielgabalus.

Atrāvies no ventilācijas režģa, lēkšoju uz augšklāju, pie Anabetas un Taisona.

—  Kas atkal? — Anabeta tincināja. — Kārtējais sap­nis?

Pamāju ar galvu un klusēju. Nesapratu, ko domāt par nupat lejā dzirdēto. Tā saruna bija gandrīz tikpat biedē­joša kā sapnis par Groveru.

Klarisa uzkāpa pa trepēm drīz pēc manis. Pūlējos ne­skatīties uz viņu.

No kāda zombiju virsnieka pagrābusi tālskati, viņa nopētīja apvārsni. — Beidzot! Kaptein, pilnā gaitā uz priekšu!

Paraudzījos uz to pašu pusi, bet neko dižu nesaska­tīju. Debesis bija nomākušās. Gaiss dūmakains un mikls kā gludekļa sacelts tvaiks. Ja kārtīgi sasprindzināju acis, tālē izšķīru vien pāris tumšu, izplūdušu plankumu.

Jūras izjūta čukstēja priekšā, ka esam kaut kur Floridas ziemeļu piekrastē, tātad naktī bijām nomērojuši pa­matīgu gabalu — lielāku, nekā būtu pa spēkam kuram katram mirstīgo kuģim.

Dzinējs ierēcās, ātrums pieauga.

Taisons bažīgi murmināja: — Pārāk liels spiediens uz virzuļiem. Nav domāti dziļiem ūdeņiem.

Ej tu sazini, kā viņš to izdomāja, bet tas katrā ziņā darīja mani nervozu.

Vēl pēc pāris minūtēm tumšie pleķi tālumā ieguva skaidrākas aprises. Ziemeļos no ūdens slējās milzu klin­tis — tā bija sala ar vismaz pārdesmit metru augstām smailēm. Izrādījās, ka otrs plankums kādu pusjūdzi uz dienvidiem ir briestoša vētra. Debess un ūdeņi mutuļo­dami gāja kopā.

—   Orkāns? — Anabeta vaicāja.

—   Nē, — atmeta Klarisa, — Haribda.