Briesmoņu jūra

Vērojot, kā viņš ielien lūkā kopā ar gruzdošo jūr­nieku, mani pārņēma baisas priekšnojautas. Gribēju skriet līdzi, bet kuģis atkal sasvērās — un es ieraudzīju Haribdu. Viņa bija ieslēpusies miglas, dūmu un ūdens virpulī tikai nieka pārsimt metru attālumā. Vispirms es ievēroju rifu — koraļļiem nosētu melnu klinti, kam vir­sotnē uztupis vīģes koks — tik ērmoti rāma ainava virpuļatvara vidū. Tai apkārt griezās piltuvē savērpts ūdens — gluži kā gaisma ap melno caurumu. Un tad pamanīju to šaušalīgo neradījumu, kas bija pieķēries rifam pie pašas ūdenslīnijas, — gigantiska rīkle ar gļotainām lūpām un apsūnojušiem zobiem, katrs tik prāvs kā airu laiva. Vēl trakāk — uz zobiem bija skavas ar sarūsējušu, putainu metāla stīpu, aiz kuras saķepušas zivju atliekas, baļķi un sazin kādi mēsli.

Haribda bija zobārsta ļaunākais murgs. Viņa bija milzonīgs, melns peldpūslis ar šķību zobu rindu un ne­pareizu sakodienu, gadu simteņiem rijusi un par zobu birsti i neiedomājusies. Vēroju, kā melnajā caurumā tiek iesūkta vesela jūra — haizivis, zivju bari, milzu kalmārs. Un attapu, ka pēc pāris sekundēm turpat nokļūs arī "Birmingema".

—  Klarisas kundze, — izsaucās kapteinis. — Bortu un priekšgala lielgabali zalvei gatavi!

—   Uguni! — Klarisa pavēlēja.

Šausmu rīklē iešāvās trīs apaļas lodes. Viena noblieza priekšzobam stūri. Otra pazuda barības vadā. Trešā, atsi­tusies pret Haribdas zobu metāla skavām, sprāga atpakaļ, notriecot Arēja karogu.

—   Vēlreiz! — Klarisa pavēlēja. Šāvēji pārlādēja, bet es jutu, ka cerību vairs nav. Lai kaut cik nopietni kaitētu, mums būtu briesmonis jāapšauda simtiem reižu, bet tik daudz laika mums nebija. Mūs rāva iekšā pārāk strauji.

Pēkšņi vibrācija uz klāja mainījās. Dzinējs ierūcās skaļāk un rāmāk. Kuģis noraustījās, un mēs sākām attā­lināties no rīkles.

—  Taisonam izdevies! — Anabeta sacīja.

—   Pagaidiet! — Klarisa protestēja. — Mums jāsa­glabā tuva distance!

—   Mēs iesim bojā! — atgādināju. — Mums jāturas pa gabalu!

Iekrampējos reliņos, kamēr kuģis cīnījās ar straumi. Garām patraucās nolauztais Arēja karogs un iestrēga Ha­ribdas zobu skavās. īpaši tālāk nekustējām, bet vismaz stāvējām uz vietas. Taisons bija mums piešķīris tieši to kripatu spēka, lai izspruktu no atvara.

Pēkšņi rīkle aizkrita ciet. Jūra pilnībā norima. Ha­ribdu pārskaloja ūdens.

Tad, tikpat strauji kā aizcirtusies, rīkle atsprāga vaļā, izšļācot stāvu ūdens sienu, izvemjot visu, kas nosmādēts, ieskaitot mūsu lielgabala lodes, no kurām viena triecās pret "Birmingemas" bortu, kas nošķindēja kā ceļojošā cirka gongs.

Vairāk nekā desmit metru augsts vilnis pacēla mūs gaisā un nesa atpakaļ. Liku lietā visu savu gribasspēku, lai neļautu kuģim apgāzties, bet mēs tik un tā griezāmies uz riņķi vien, brāzdamies arvien tuvāk klintīm otrpus šaurumam.

No lūkas iznira vēl viens gruzdošs jūrnieks. Viņš uzmeimuroja virsū Klarisai, un abi gandrīz pārvēlās pār bortu. — Motors tūliņ eksplodēs!

—   Kur ir Taisons? — es noprasīju.

—   Joprojām lejā, — atbildēja jūrnieks. — Kaut ko tur vēl glābj, bet nez vai tas uz ilgu.

Kapteinis bilda: — Kuģis ir jāpamet!

—   Nē! — iebļāvās Klarisa.

—   Kundze, mums nav citas izejas. Korpusā jau plai­sas! Kuģis nespēs…

Teikums tā arī palika pusratā. Kaut kas brūngani zaļš šāvās no debesīm tik aši kā zibens šautra, sakampa kap­teini un aizrāva prom. Pāri palika vien ādas zābaki.

—   Skilla! — iebrēcās kāds jūrnieks, kad vēl viens rā­puļa miesas stabs atšāvās no klintīm un aizrāva ari viņu. Viss notika tik strauji, ka, šķita, te šaudās lāzera stari, nevis briesmonis. Nespēju pat saskatīt tā seju, pazibēja vien zobi un zvīņas.

Rāvu laukā Pretstraumi un mēģināju briesmonim iešņāpt, kamēr tas rāva prom kārtējo matrozi, bet biju pārāk lēns.

—   Visi lejā! — nokliedzos.

—   Nevar! — Klarisa izrāva zobenu. — Apakšklājs ir liesmās.

—   Glābšanas laivās! — Anabeta rīkoja. — Aši!

—  Tādās no klintīm neizsprukt, — Klarisa iebilda. — Mūs aprīs.

—   Mums jāmēģina. Persij, termosu!

—   Es nevaru atstāt Taisonu!

—   Mums jāsagatavo laivas!

%

Klarisa klausīja Anabetas pavēlēm. Kopā ar pāris miroņu jūrniekiem viņa atsedza vienu glābšanas laivu, bet Skillas galvas tikmēr cirtās no debesīm kā meteorītu lietus, paķerot pa konfederātu kareivim te še, te tur.

—   Sagatavojiet otru laivu! — Es pametu Anabetai termosu. — Aizskriešu pēc Taisona.

—   Nē! — Anabeta protestēja. — Izcepsies!

Neklausīju. Steidzos pie lūkas, kas veda uz tvaika

katlu telpu, taču pēkšņi pēdas vairs neskāra klāju. Es lidoju stāvus gaisā, vējš svilpa ausis, klints paslīdēja pāris sprīžu attālumā no manas sejas.

Skillai bija kaut kā izdevies paķert mani aiz mugur­somas, un nu es laidos uz viņas midzeni. Lieki neprā­todams, vēzēju zobenu uz mugurpusi un pamanījos to ietriekt monstra dzeltenajā, apaļajā redzoklī. Viņa ierēkusies izlaida mani no zobiem.

Kritiens būtu beidzies nelāgi — kā nekā atrados pārdesmit metru gaisā. Taču, kamēr šāvos lejup, "Birmingema" zem manis eksplodēja.

BABĀĀĀC!

Dzinējtelpa uzgāja gaisā, kā kvēlojošas mušiņas uz visām pusēm izsējot dzelžu dzelžus.

—   Taison! — es kliedzu.