Briesmoņu jūra

Iesoļojām iespaidīgā telpā, kur viena siena bija vis­caur no stikla. Dibensiena bija vienos spoguļos, tādēļ šķita, ka istabai nav ne gala, ne malas. Te bija pārītis smalka paskata baltu mēbeļu un vienā stūrī uz galdiņa stāvēja milzīgs zvēru sprosts. Sprosts gan bija tāds kā zilonis trauku veikalā, bet par to man nebija vaļas ilgi prātot, jo es beidzot ieraudzīju sievieti — to dziedātāju… un — ohohoo!

Viņa sēdēja pie liela TV ekrāna izmēra stellēm, pirk­sti apbrīnojami prasmīgi vija raibos pavedienus. Gobe­lēns mirguļoja, itin kā būtu izausts trīs dimensijās — ainava ar ūdenskritumu bija tik dzīva, ka ūdens nudien ņirbēja un mākoņi slīdēja pār audekla debesīm.

Anabetai aizrāvās elpa. — Debešķīgi!

Sieviete pagriezās. Viņa bija vēl skaistāka par au­deklu. Garajos, tumšajos matos ievīti zelta pavedieni. Vērīgās acis mirdzēja zaļas, un melno, zīdaino kleitu ro­tāja šķietami kustīgi silueti: dzīvnieku ēnas — melns uz melna — kā briedis, kas naktī trauc cauri mežam.

—   Aušana tev iet pie sirds, mīļā? — sieviete vaicāja.

—   Ak jā, kundze! — Anabeta atsaucās. — Mana mamma ir…

Viņa aprāvās. Kur redzēts, ka tu ņemies pa labi, pa kreisi skandināt, ka māte tev ir pati Atēna, dieviete, kas izgudrojusi stelles? Lielais vairums tevi iespundētu iz­tapsētā istabā.

Namamāte pasmaidīja. — Tev ir laba gaume, dārgā. Man liels prieks, ka esat ieradušies. Mani sauc Kikī.

Dzīvnieki stūra sprostā sāka ņerkstēt. Pēc trokšņiem izklausījās, ka tās kādas jūrascūciņas.

Stādījāmies priekšā Kikī. Mani viņa uzlūkoja ar ne­slēptu nepatiku, it kā es būtu caurbiris kādā pārbaudē. Es tūliņ sajutos draņķīgi. Man kaut kā nudien gribējās iepriecēt šo dāmu.

—  Vai manu, — viņa nopūtās. — Tev tiešām vajadzīga mana palīdzība.

—   Kā lūdzu? — pārvaicāju.

Kikī pasauca lietišķi tērpto sievieti. — Hilla, izved

Anabetu apgaitā, sarunāts? Parādi, kas mums te pieejams. Drānas būs jānomaina. Un tie mati, mīļo stundiņ! Kad būšu izrunājusies ar šo jauno cilvēku, sniegšu pilnu imi­dža konsultāciju.

—   Bet… — Anabeta izklausījās sarūgtināta. — Kas kaiš maniem matiem?

Kikī augstsirdīgi pasmaidīja. — Mīļā mana, tu esi brīnumjauka. Nudien! Bet tu neatklāj nenieka no sevis vai saviem talantiem. Vējā aizlaists potenciāls!

—   Vējā aizlaists?

—   Tu noteikti neesi laimīga šādā paskatā! Bet, mīļo pasaulīt, vai tad kaut viens tāds ir? Tu tikai nebēdā. Šeit, spa, mēs tevi varam pārveidot. Hilla parādīs, ko es ar to domāju. Dārgā mana, tev jāļauj vaļa savai patiesajai bū­tībai!

Anabetas acis ilgpilni iekvēlojās. Nekad nebiju re­dzējis viņu tik aizgrābtu, ka vārdu trūkst. — Bet… bet kā ar Persiju?

—   Katrā ziņā, — Kikī teica, veltīdama man sērīgu skatienu, — Persijam nepieciešama mana nedalīta uzma­nība. Ar viņu būs jāstrādā krietni pamatīgāk nekā ar tevi.

Ja citkārt man kāds tā paziņotu, es sapūstos, bet no Kikī mutes šie vārdi darīja mani skumju. Es biju viņu pievīlis. Nu man jāizdomā, kā laboties.

Jūrascūciņas spiedza tā, it kā būtu galīgā badā.

—   Njā… — Anabeta novilka. — Tad jau laikam…

—   Šurp, mīļā, — Hilla norādīja. Un Anabeta rātni devās ar ūdenskritumiem izcakotajos spa dārzos.

Kikī paņēma mani pie rokas un pieveda pie spogu­ļiem klātās sienas. — Redzi, Persij… lai atbrīvotu savus apslēptos spēkus, tev nepieciešams liels atbalsts. Vis­pirms tev jāatzīst, ka neesi laimīgs savā ādā.

Nervozi trinos spoguļu priekšā. Man nepatika do­māt par savu izskatu, par pirmo pumpu, kas izlēca uz deguna pirmajā skolas dienā, par to, ka priekšzobi nebija nevainojami līdzeni vai mati mūždien spurojās.

Kikī balss atsauca to visu atmiņā, sajutos kā paslidi­nāts zem mikroskopa. Un drēbes man arī nebija nekādas foršās. To es zināju.

Tomēr kas par to? Bet Kikī spogulī bija grūti saskatīt sevī jebko labu.

—   Kuš, kuš, — Kikī mani mierināja. — Varbūt pa­mēģināsim… šo.

Viņa uzsita knipi, un pār spoguļiem noslīga debes­zils priekškars. Tas vizēdams ņirbēja tāpat kā audekls viņas stellēs.

—   Ko tu redzi? — Kikī vaicāja.

Visnotaļ apjucis raudzījos uz zilo drānu. — Es ne­zinu…

Tad krāsa mainījās. Es ieraudzīju sevi — it kā at­spulgu, bet ne gluži. Uz audekla vizēja stilīgāka Persija Džeksona versija ar stilīgu drēbju kārtu un pārliecības pilnu smaidu. Zobi bija taisni. Nevienas pašas pumpas. Ideāls iedegums. Tāds kā atlētiskāks. Varbūt kādu nieku garāks. Tas biju es, tikai bez neviena paša trūkuma.

—  Oho! — izdvesu.

—   Gribi? — Kiki vaicāja. — Vai mēģināt citu…

—   Nē, — es pārtraucu. — Tas… tas ir kaut kas neti­cams. Jūs tiešām varat…

—  Varu tevi pilnībā pārveidot, — Kikī solīja.

—   Kur tas suns aprakts? — jautāju. — Vai man jāie­vēro… nu, kaut kāda speciāla diēta?

—   Viss ir pavisam vienkārši, — Kikī bilda. — Atliku likām svaigu augļu, mērens vingrojumu režīms un, pro­tams… šis.

Aizgājusi līdz letei, viņa piepildīja glāzi ar ūdeni. Tad atplēsa plānu paciņu un iebēra ūdeni sārtu pulveri. Maisījums uzmirdzēja. Kad mirdzums pagaisa, dzēriens atgādināja zemeņu piena kokteili.

—   Viens šāds maltītes vietā, — Kikī teica. — Gal­voju, ka iedarbosies uzreiz.

—   Kā tas iespējams?