Briesmoņu jūra

Vēlreiz mēģināju iekarot Anabetas uzmanību, pīk­stēdams no visas sirds, bet viņa vai nu nedzirdēja mani, vai arī neuzskatīja trokšņošanu par uzmanības vērtu. Tikmēr novērtēt mani no migas laukā līda pārējās jūras­cūciņas. Nez, vai jūrascūkas var izskatīties negantas, bet šīs nudien tādas rādījās. Tur bija pus ducis ar nespodru spalvu, ieplaisājušiem zobiem un sarkanām, izbolītām ačelēm. Viņas bija nomūrējušās ar skaidām un tik tie­šām oda tā, it kā trīssimt gadu būtu tupējušas netīrītā būrī.

—   Paliec pie manis, — Kikī mudināja Anabetu, — mā­cies kopā ar mani. Varēsi piepulcēties komandai, kļūt par burvi, iemācīties izgrozit citus pēc savas patikas. Tu kļūsi nemirstīga!

—   Bet…

—   Dārgā, tu esi pārāk inteliģenta, — Kikī turpināja. — Tu labi zini, ka nav prāta darbs piesaistīties tai muļķī­gajai pusdievu nometnei. Cik daudz varenu pusdieviešu tu spēj uzskaitīt?

—   Hmmm, Atalanta, Amēlija Erharta…

—   Ņeh! Visa slava atlec vīriešiem. — Kikī sažņaudza roku dūrē un apdzēsa burvju liesmu. — Sievietei vienī­gais ceļš uz varu ir maģija. Mēdeja, Kalipso, lūk, tās bija varenas sievietes! Un es, protams. Dižākā no visām.

—   Tu.. Ki..Ki… Kirke!

—   Jā, mīļā mana.

Anabeta atkāpās, bet Kirke tik smējās. — Neraizē­jies. Es tev ļaunu nevēlu.

—   Ko tu esi nodarījusi Persijam?

—   Palīdzēju apjaust patieso veidolu.

Anabeta nopētīja telpu. Beidzot viņa ieraudzīja sprostu, kurā es skrāpējos gar restēm, kamēr pārējās jūrascūciņas mani lenca. Viņai iepletās acis.

—   Izmet viņu no galvas, — Kirke sacīja. — Paliec pie manis un iepazīsti burvestību līkločus.

—   Bet…

—   Tavs draugs dzīvos zaļi. Viņam būs jaunas mājas kontinentā. Bērnudārznieki par viņu būs stāvā sajūsmā. Bet tu tikmēr tapsi gudra un varena. Tu tiksi pie visa, pēc kā esi kārojusi.

Anabeta joprojām raudzījās uz mani, bet nu jau tāda kā aizsapņojusies. Viņa izskatījās tieši tāpat kā es tobrīd, kad Kirke savaņģoja mani izdzert to jūrascūku kokteili. Pīkstēju un skrāpējos, lai brīdinātu Anabetu at­tapties, bet tas bija pilnīgs bezceris.

—   Es apdomāšu, — Anabeta murmināja. — Tikai… atstāj mani uz mirkli vienu — atvadīties.

—   Protams, mīļā sirds, — Kirke vīteroja, — uz minūtīti. Tā… lūk, neviens jūs netraucēs… — Viens rokas mā­jiens, un logiem priekšā aizkrita metāla aizvirtņi. Viņa izslīdēja no telpas, un es dzirdēju noskrapstam aizcirsto durvju slēdzenes.

Anabetas skats tūliņ noskaidrojās.

Viņa piesteidzās pie mana sprosta. — Kurš tu te esi?

Es pīkstēju tieši tāpat kā visas pārējās jūrascūciņas. Anabeta izskatījās tuvu izmisumam. Viņa pārskrēja ar skatienu istabai un ieraudzīja zem stellēm vīdam manu džinsu stūri.

Beidzot!

Viņa tās izķeksēja un rakājās pa kabatām.

Taču Pretstraumes vietā viņa izvilka Hermeja multivitamīnus un sāka stīvēt pudelītei nost korķi.

Gribēju kliegt, ka nebūs īstais mirklis uzņemt pārti­kas bagātinātājus! jāķer pēc zobena!

Viņa paguva iemest mutē citronu pastilu, kad at­sprāga durvis un atgriezās Kirke ar divām kostīmos tērp­tām pavadonēm.

—   Redz, — Kirke nopūtās, — cik ātri paskrien minūte! Kāda būs tava atbilde, dārgā?

—   Šāda, — atsaucās Anabeta un izrāva savu bronzas dunci.

Burve pakāpās atpakaļ, bet tūliņ atguvās no pārstei­guma. Viņa pavīpsnāja. — Meitiņ, vai tiešām? Nazis pret manām burvestībām? Vai tev prāts?

Kirke atskatījās uz smaidošajām asistentēm. Viņas pacēla rokas, posdamās burties.

Bēdz! gribēju uzsaukt Anabetai, bet izspiedu vien kaut kādus grauzēja pukstus. Pārējās jūrascūkas izbailēs iekviecās un pašķīda kur kurā. Es arī teju kritu panikā un metos slēpties, bet kaut kas bija steigšus jāizgudro! Nedrīkstēju zaudēt Anabetu tāpat kā Taisonu.

—   Par ko pārtaps Anabeta? — Kirke izteiksmīgi prā­toja. — Par kaut ko mazu un nejauku. Es zinu… par cirsli!

No burves pirkstu galiem izšāvās zilas liesmas un gluži kā čūskas apvijās ap Anabetu.

Es šausmās noskatījos, bet nekas nenotika. Anabeta kā bija, tā palika Anabeta, vienīgi niknāka. Viņa metās uz priekšu un iebakstīja dunča smaili Kirkei kaklā.

—   Varbūt labāk pārvērt mani par panteru? Tādu, kas klups tev rīklē!

—   Kā?! — Kirke dvesa.

Anabeta pašūpoja burves acu priekšā manu multivitamīnu pudelīti.

Kirke nikni iegaudojās: — Tas nolāpītais Hermejs ar saviem multivitamīniem! Tukšs numurs! No tiem nav nekādas jēgas!

—   Pārvērt Persiju par cilvēku, citādi… — Anabeta draudēja.

—   Es nevaru!

—   Tad pati uzprasījies.

Kirkes apakšnieces spēra soli uz priekšu, bet burve izsaucās: — Atkāpieties! Kamēr tas draņķa vitamīns dar­bosies, maģija viņai nekaitēs.

Anabeta aizstūma Kirki līdz jūrascūciņu sprostam, atrāva durtiņas un sabēra iekšā atlikušos multivitamīnus.

—   Nē! — kliedza Kirke.

Es tiku pie vitamīna pirmais, taču arī pārējās jūrascūkas metās nogaršot jaunos kārumus.