Briesmoņu jūra

Meitene piesita pie plaukstas locītavas, un sudrabo­tās ķēdes sāka plakt un plesties par milzu vairogu. Tas bija kalts sudrabā un bronzā, bet vidū iznira šaušalīga Medūzas seja. Tā izskatījās kā pēcnāves maska, it kā me­tālā tiešām būtu iespiesta īstā gorgonas seja. Lai gan ne­varēju zināt, vai tā ir un vai vairogs pārvērstu mani par akmens stabu, tomēr novērsos. Pat stāvot tam līdzās, vai stingu bailēs. Jādomā, ka īstā cīniņā šā vairoga saim­nieks būtu teju neuzvarams. Ienaidniekam prāta darbs būtu apcirsties un mukt prom.

Meitene izvilka zobenu un tuvojās sarkofāgam. Rēgu ēnas viņas priekšā pašķīrās un spruka tālāk no vairoga baigās auras.

—   Nē, — es centos viņu brīdināt.

Bet meitene neklausījās. Viņa droši piesoļoja pie sarkofāga un atrāva vaļā zeltīto vāku.

Mirkli viņa tur tā stāvēja un vēroja to, kas gulst zārkā.

Zārks iespulgojās.

—   Nē, — meitenes balss ietrīsējās. — Nevar būt.

Kuģi sarībināja Krona smiekli iz ūdeņu dzelmes.

—  Nē! — meitene kliedza, un viņu aprija sarkofāga zeltītais gaismas vilnis.

—   Ā! — Pielēcu sēdus savā guļamtīklā.

Anabeta mani purināja. — Persij, tu murgoji. Mosties.

—   Kas ir? — Izberzēju acis. — Kas noticis?

—   Zeme, — viņa drūmi sacīja. — Mēs tuvojamies sirēnu salai.

Tik tikko saskatīju salu — pagaidām vēl bija tikai tumšs, miglā tīts plankumiņš.

—   Esi tik labs, palīdzi, — sacīja Anabeta. — Sirē­nas… mēs pavisam drīz izdzirdēsim viņu dziesmas.

Atcerējos stāstus par sirēnām. To dziesmas bija tik saldskanīgas, ka apburtie jūrnieki akli devās nāvē.

—  Sīkums, — attraucu. — Aizdrīvēsim ausis, un viss. Lejā ir milzīgs toveris ar sveču vasku…

—   Es gribu viņas dzirdēt.

Saraucu pieri. — Kāpēc?

—   Runā, ka sirēnas izdziedot katra slēptākās ilgas. Viņas atklāj par tevi to, ko pats nemaz nenojaut. Tur slēpjas visa burvība. Ja izdzīvo… tu kļūsti gudrāks. Es gribu viņas dzirdēt. Vai gan kādreiz vēl radīsies šāda iz­devība?

No kura katra mutes tas skanētu kā galīgas aplamī­bas. Bet Anabeta bija un palika Anabeta — ja reiz viņa spēja izlauzīties cauri sengrieķu arhitektūras grāmatām un dievināja vēstures kanāla dokumentālās filmas, bija skaidrs, kāpēc sirēnas viņai šķita tik saistošas.

Viņa izklāstīja savu plānu. Es negribīgi palīdzēju viņai sagatavoties.

Tiklīdz skatam atklājās klinšainā salas piekraste, es pavēlēju vienai virvei apvīties ap Anabetas vidukli un piesiet viņu fokmastam.

—  Lai kas arī notiktu, lai kā es lūgtos, — viņa brīdi­nāja, — neatsien mani. Citādi gribēšu mesties pār bortu un noslīcināties.

—  Tu ved mani kārdināšanā.

—   Ha-ha.

Nosolījos parūpēties par viņu. Tad ņēmu divas lie­las sveču vaska pikas, izlocīju tās par aizbāžņiem un spraudu ausīs.

Anabeta tēlotā nopietnībā pamāja ar galvu, tā dodot zināt, ka mani ausu aizbāžņi ir īsts modes kliedziens. Atmēdījos un pievērsos kuģa stūrei.

Klusums bija nedabisks. Dzirdēju vienīgi asinis šal­kojam ausīs. Kad tuvojāmies salai, no miglas iznira zo­baini klintsragi. Ar domu spēku lavierēju "Karalienes Annas atriebi" līču loču. Atliktu piebraukt par tuvu, un klintis sadīrātu burinieka korpusu kā blendera asmeņi.

Pametu skatu atpakaļ. Anabeta izskatījās pavisam ierasti. Te pēkšņi viņas sejā iegūla mulsums. Acis iepletās.

Anabeta nostiepa valgus. No lūpām varēja nolasīt, ka viņa sauc manu vārdu. Sejas izteiksme nepārprotami vēstīja: atsvabini! Tas bija dzīvības un nāves jautājums. Man nekavējoties jāatsien virves.

Anabeta izskatījās tik izmisusi, ka tikko novaldījos, neatbrīvojis viņu.

Sakopoju visus spēkus un novērsos. Mudināju "Ka­ralienes Annas atriebi" pasteigties.

Sala joprojām bija ieslēpta miglā un klintājos, taču ūdenī dreifēja koka atlūzas un stiklplasts, senu kuģu pa­liekas un pat dažas lidaparātu peldvestes.

Kā gan mūzika spēja aizvest neceļos tik daudz dzīvajo? Nūjā, it kā jau varētu sakasīt pāris dziesmu no Top 40, kuras arī mani urdītu lēkt no tilta, tomēr… Par ko gan sirē­nas tur dziedāja?

īsu mirkli izpratu Anabetas zinātkāri. Radās nepār­varams kārdinājums izraut ausu aizbāžņus un ieklausī­ties dziesmā. Jutu, kā sirēnu meldiņi ievibrē kuģa dēļus, kā tie pulsē līdz ar asiņu šalkām man ausīs.

Anabeta lūdzās lūgšus. Asaras straumēm vien plūda pār vaigiem. Viņa cīnījās ar virvēm tā, itin kā tās liegtu viņai visu, kas dzīvē dārgs.

Kā tu vari būt tik nežēlīgs? Šķita, ka viņa vaimanā. Domāju, ka tu man esi draugs.

Paraudzījos uz dūmakaino salu. Prasījās vilkt laukā zobenu, bet tur taču nebija, ar ko cīnīties. Kā lai izcīnās ar dziesmu?

Saņēmu visus spēkus, lai neskatītos uz Anabetu. Pie­cas minūtes izdevās.

Un tā bija mana lielā kļūda.

Kad vairs nespēju nociesties, atskatījos un ierau­dzīju… virvju čupiņu. Masts stāvēja pavisam vientuļš. Uz klāja mētājās Anabetas bronzas duncītis — acīmredzot nez kā bija izdevies to iedabūt plaukstā. Viņu atbruņot man nebija ienācis prātā.

Metos pie burinieka borta, un turpat jau viņa bija, ar rokām mežonīgi airējās uz salas pusi, un viļņi viņu nesa arvien tuvāk robainajām klintīm.

Saucu Anabetu vārdā, bet, pat ja viņa mani dzirdēja, neklapēja ne ar ausi. Viņa pilnīgā transā peldēja nāvei rīklē.