Briesmoņu jūra

Ciklopa sala ne tuvu nebija tāda. Labi, tur bija virvju tilts, pārvilkts pār bezdibeni, kas nesolīja nekā laba. Tikpat labi varētu piekārt plakātu, kas vēstī "Te mājo kāds nejaucēns". Bet citādi vietiņa atgādināja Kā­rību salu pastkarti. Lekni lauki, tropu augļu koki un bal­tas pludmales. Tuvojoties piekrastei, Anabeta tīksmīgi ievilka nāsīs gaisu. — Aunāda, — viņa sacīja.

Piekrītoši pamāju. Lai arī aunādu vēl nekur nema­nīja, tās vara jau bija sajūtama. Droši ļāvos noticēt, ka tā spētu izdziedēt teju jebko, arī saindēto Talijas koku. — Ja mēs to paņemsim, vai sala ies bojā?

Anabeta papurināja galvu. — Tā panīks. Atgriezīsies pie sava agrākā, parastā izskata.

Sajutos tāds kā vainīgs, ka grasāmies likvidēt šo pa­radīzi, bet paturēju prātā, ka citas izejas nav. Pusdievu no­metnei draudēja briesmas. Un Taisons… ja nebūtu šā ce­ļojuma, Taisons joprojām būtu ar mums.

Pļavā, pašā aizas malā, laiski ganījās pāris duči aitu.

Pēc izskata miermīlīgas, bet milzīgas gan — nīlzirga au­gumā. Turpat aiz tām kalnup vijās taciņa. Takas galā, netālu no kanjona, slējās sapnī jau redzētais, iespaidīgais ozols. Tā zaros laistījās kaut kas zeltīts.

—   Pārāk elementāri, — es spriedu. — Vienkārši so­ļojam augšā un ņemam ciet?

Anabeta piemiedza acis. — Te jābūt kādam sargam. Pūķim vai…

Tieši tobrīd no krūmājiem iznira briedis. Tas ielēkšoja pļavā, acīmredzot vēlēdamies pamieloties ar zāli, bet aitas ieblējās vienā balsī un klupa nabagam virsū. Viens acumirklis, un briedis nozuda vilnas un nagu klaudzoņas jūklī.

Gaisā paputēja zāles un vilnas kumšķi.

Viens un divi, un aitas rātni atgriezās pie saviem rim­tajiem klejojumiem. Vietā, kur stāvējis briedis, nu rēgo­jās pliku, baltu kaulu čupiņa.

Mēs ar Anabetu saskatījāmies.

—   Tā kā piranjas, — viņa novilka.

—   Ar vilnu noaugušas piranjas. Kā mēs…

—   Persij! — Anabeta noelsās un sagrāba manu roku. — Skaties!

Viņa norādīja uz piekrasti tepat zem aitu pļavas, kur bija pietauvojusies maza laiviņa… otra "Birmingemas" glābšanas laiva.

Vienojāmies, ka cilvēkēdājaitām garām netiksim. Anabeta gan gribēja pārtapt neredzama, uzlavīties pa taku un nospert aunādu, bet es viņu galu galā pārlieci­nāju, ka kaut kas noteikti noietu greizi. Aitas viņas saostu. Uzrastos vēl kāds sargs. Vēl sazin kas. Un, ja tā gadītos, es būtu pārāk tālu, lai mestos palīgā.

Turklāt mūsu pirmais un galvenais uzdevums bija sameklēt Groveru un to, nezin ko, kas ieradies ar otro glābšanas laivu. Jādomā, tās pasažieri bija tikuši garām aitām. Es biju pārāk satraukts, lai atzītu slepeni ausušo cerību, ka… Taisons varētu būt dzīvs.

Noenkurojām "Karalienes Annas atriebi" salas viņā pusē, kur klintis slējās turpat sešdesmit metru augstumā. Šķita, ka tur burinieks būs vairāk nost no acīm.

Izskatījās, ka pa klintīm varētu mēģināt uzrāpties — kaut kas uz nometnes rāpjamsienas pusi. Te vismaz ne­bija aitu. Atlika cerēt, ka Polifēms nav piejaucējis kanibāliskas kalnu kazas.

Aizairējām glābšanas laivu līdz klintsmalai un lē­nām, pamazītiņām sākām rāpties augšup. Anabeta kā prasmīgāka alpīniste devās pirmā.

Gandrīz vai nositāmies tikai reizes sešas septiņas, kas, manuprāt, bija visai labs rezultāts. Vienubrīd plauksta nošļuka no radzes un paliku karājamies vienā rokā pār­desmit metru virs klinšainās piekrastes. Taču atguvu līdzsvaru, un kāpiens turpinājās. Vēl pēc mirkļa Anabeta trāpīja uz slidenas sūnas, un viņai nošļuka kāja. Par laimi, viņa atrada citu atbalsta punktu. Diemžēl šis glābiņš izrā­dījās mana seja.

—   Atvaino, — viņa nomurmināja.

—   Nekas, — iestenējos, lai gan nebiju alcis nogaršot Anabetas zoli.

Visbeidzot, kad pirksti jau bija kā kusis svins un muskuļi no pārpūles drebēja, mēs uzvilkāmies klints vir­sotnē un bezspēkā saļimām.

—   Aāā, — es kunkstēju.

—   Aīī, — Anabeta īdēja.

—   Gharrr! — nobaurojās vēl kāda balss.

Nebūtu es tik pārguris, palēktos stāvus debesīs. Aši paraudzījos visapkārt, bet neviena nemanīju.

Anabeta aizšāva man plaukstu priekšā mutei un no­rādīja ar pirkstu.

Dzega, uz kuras sēdējām, bija krietni šaurāka, nekā sākotnēji šķita. Balss nāca no klints nogāzes otrpus radzei, tieši zem mums.

—   Tu gan esi nešpetna! — dobjā balss auroja.

—   Pacīnīsimies! — atskanēja Klarisas balss — ne ma­zāko šaubu. — Atdod manu zobenu un dabūsi trūkties.

Briesmonis ierēcās smieklos.

Mēs ar Anabetu tupējām, dzegai pieķērušies. Atra­dāmies tieši virs ieejas ciklopa alā. Turpat apakšā stāvēja Polifēms un joprojām kāzu kleitā tērptais Grovers. Sa­sietā Klarisa kājām gaisā karājās virs vāroša ūdens katla. Joprojām puslīdz cerēju ieraudzīt tur arī Taisonu. Kaut vai briesmās, bet vismaz dzīvu. Taču no viņa nebija ne smakas.

—■ Hmmm, — Polifēms prātoja, — vai aprīt bala­muti tagad vai gaidīt līdz kāzu mielastam? Ko teiks līga­viņa?

Viņš pievērsās Groveram, kas, kāpdamies atpakaļ, gandrīz paklupa pār kleitas šlepi. — Emm, nūūū, es tagad neesmu izsalkusi, dārgais. Varbūt…

—  Tu teici — līgaviņa? — Klarisa bļaustījās. — Oho… Grover?

Anabeta man blakus murmināja: — Aizveries taču. Aizveries!

Polifēms nikni paglūnēja. — Kāds Grovers?