Briesmoņu jūra

—   To es vēl neesmu izdomājusi.

—   Ideāli.

—   Lai ielaistu aitas, Polifēmam vajadzēs atvelt klints bluķi.

—   Saulei rietot, — es piemetināju. — Ap to laiku, kad precēs nost Klarisu un liks galdā Groveru. Nezinu, kas ir šķebīgāk.

—   Es varētu iesprukt iekšā, — viņa turpināja prātot. — Neredzama.

—   Un es?

—   Aitas, — Anabeta domīgi apcerēja. Viņa veltīja man vienu no tiem saviem nešpetnajiem skatieniem, kas allaž darīja mani tramīgu. — Tev aitas patīk?

—   Tu tikai neatlaidies! — Anabeta brīdināja, stāvot neredzama kaut kur pa labi no manis. Viegli teikt. Viņa nekarājās vēkšpēdus, pieķērusies aitai pie vēdera.

Labi, labi, atzīšos, ka nebija tik traki, kā varētu do­māt. Biju jau agrāk līdis apakš auto, lai nomainītu mam­mas mašīnai eļļu, un šis gadījums neko daudz neatšķī­rās. Aitai bija pilnīgi vienalga. Pat mazākā ciklopa aita bija gana liela, lai noturētu mani, turklāt ar biezu, jo biezu vilnu. Saviju pinkas par tādiem kā rokturiem, atspēros ar kājām pret aitas stingrajiem kauliem un aidā! — jutos kā valabijas atvase un, cieši pieglaudies aitai pie vēdera, nopūlējos nesarīties un nesaelpoties pā­rāk daudz vilnas kumšķu.

Ja gribat zināt, aitas pavēdere nav tā smaržīgākā vieta uz pasaules. Iztēlojieties ziemas džemperi, kas izvārtīts pa dubļiem un tad nedēļu nostāvējis netīrās veļas

grozā — kaut kas uz to pusi.

%

Saule laidās lejup.

Nupat kā biju iekārtojies jaunajā postenī, kad cik­lops nodārdināja: — Aijāā! Kaziņas! Aitiņas!

Ganāmpulks sāka rātni virzīties augšup pa nogāzi uz alas pusi.

—   Tad nu tā! — Anabeta čukstēja. — Es būšu tepat. Nesatraucies.

Klusībā dieviem nosolījos — ja tiksim cauri sveikā, pasludināšu Anabetu par ģēniju. Trakākais, ka apzinā­jos, — dievi turēs mani pie vārda.

Mans taksometrs vārdā aita sāka rikšot augšup kalnā. Pēc kādiem simt metriem no ciešā tvēriena sāka smelgt kājas un rokas. Iekrampējos vilnā vēl pamatīgāk, un aita ieīdējās. Protams. Man arī nepatiktu, ja kāds tēlotu alpī­nistu, iegrābies man matos. Bet apzinājos — ja neturēšos stingri, novelšos briesmonim pie kājām.

—   Hāzenfefer! — Ciklops papliķēja kādu aitu man priekšā. — Einštein! Kloķi… ej, nu, Kloķi!

Polifēms uzplāja pliķi manai aitai, un es gandrīz kritu pret zemi. — Esi uzaudzējis vēderiņu, ko?

Vai manu, nodomāju. Nu ir beigas.

Bet Polifēms tikai nosmēja un uzšāva aitai pa dibenu, aizlidinādams mūs labu gabalu uz priekšu. — Teci nu, tuklīt! Polifēms drīz ēdīs tevi brokastīs!

Viens, divi — un biju alā.

Noskatījos, kā ietipina pēdējā aita. Ja Anabeta tūliņ pat nenovērsis viņa uzmanību…

Ciklops jau grasījās velt ejai priekšā bluķi, kad Ana­beta kaut kur laukā izsaucās: — Laba diena, ķēms tāds!

Polifēms sastinga. — Kurš to teica?

—   Neviens! — atsaucās Anabeta.

—   Ak tad Neviens! — Polifēms iebaurojās pretim. — Es tevi atceros!

—   Tu esi pārāk dumjš, lai kādu atcerētos, — Anabeta dzēla, — kur nu vēl Nevienu.

Lūdzos pie visiem dieviem, kaut viņa, to sakot jau būtu pasprukusi malā, jo Polifēms zvērīgi ierēcās, paķēra tuvāko klintsbluķi (kas gadījuma pēc kalpoja par alas dur­vīm) un meta to uz balss pusi. Noklausījos, kā akmens sašķīst tūkstoš šķembās.

īsu, šausmīgu mirkli valdīja klusums. Tad atskanēja Anabetas sauciens: — Roka tev arīdzan joprojām šķība!

Polifēms iegaudojās: — Panāc tik! Es tevi piebeigšu, Neviens tāds!

—   Koka pauri, Nevienu nav iespējams piebeigt, — viņa kacināja. — Nāc nu, dabū mani rokā!

Polifēms, balss vedināts, aizslampāja lejup pa kalnu.

Tas kalambūrs ar "Nevienu" varētu šķist nejēdzīgs, bet Anabeta pirmīt paguva man paskaidrot, ka Odisejs pirms daudziem gadsimtiem izmantojis šo vārdu, lai ap­vestu Polifēmu ap stūri un izdurtu viņam aci ar nodeguli. Anabeta sprieda, ka Polifēmam šis vārds joprojām būs ļaunā piemiņā, un taisnība vien bija. Niknumā alk­dams uzmeklēt seno pāridarītāju, viņš piemirsa noslēgt ieeju alā. Aizsvilies viņš pat neapķērās, ka Anabeta runāja sievietes balsī, bet pirmais Neviens taču bijis vīrs. Tomēr viņš taču grasījās precēt Groveru, tātad nebija visai ap­ķērīgs dzimumu nošķiršanas jautājumos.

Atlika cerēt, ka Anabeta uzmanīsies un novērsīs viņa uzmanību pietiekami ilgi, lai es pagūtu atrast Groveru un Klarisu.

Lēcu lejā no sava braucamā, nopaijāju Kloķim galvu un pateicos. Aplūkoju plašo alas halli, bet tajā nebija ne miņas no Grovera un Klarisas. Spraucos cauri aitu un kazu jūklim alas dziļumā.

Lai gan biju redzējis šo vietu sapņos, man bija jāpa­lauza galva eju labirintos, joņoju cauri kauliem nosētiem gaiteņiem, garām kambariem, kas pilni aitādas deķiem un lielām cementa aitām, kas atgādināja Medūzas dari­nājumus. Tepat bija aitām rotātu tēkreklu kolekcija, milzu baļļas ar lanolīnu, pinkaini kažoki, vilnas zeķes un ar auna ragiem rotātas cepures. Beidzot atradu kambari ar slavenajām stellēm un pašu Groveru, stūrī sagumušu, nopūloties pārgriezt Klarisai apvītās valgus ar mazajām šķērītēm.

—   Nekādā jēgā, — Klarisa pukstēja. — Virves kā troses!

—   Vēl tikai mazdrusciņ!

—    Grover, — viņa pārskaitusies izgrūda. — Tu ņemies jau stundām!

Un tad viņi ieraudzīja mani.