Briesmoņu jūra

Aulekšojām lejup pa kalnu. Tilts bija mūsu vienīgais glābiņš. Grovers jau bija ticis otrā krastā un stutēja Ana­betu uz kājām. Mums bija jātiek pāri, pirms krītam na­gos briesmonim.

—   Grover! — es saucu. — Izvelc Anabetas nazi!

Ieraudzījis ciklopu turpat mums aiz muguras, Gro­vers iepleta acis, bet pamāja, itin kā saprazdams. Kamēr mēs ar Klarisu taustījāmies pār tiltu, Grovers jau sāka griezt pušu virves.

Pirmā virve pārtrūka, skaļi nošvūkstēdama.

Polifēms slāja nopakaļ, pamatīgi iešūpojot tiltu.

Virves nu bija aizzāģētas. Abi ar Klarisu lēcienā me­tamies uz klints līdzās Groveram. Ar plašu vēzienu nošvīkstināju savu zobenu un pārcirtu pārējās virves.

Tilts gāzās bezdibenī, un ciklops iegaudojās… aiz sa­jūsmas, jo stāvēja mums acu priekšā.

—   Izgāzās! — viņš līksmi bauroja. — Neviens izgā­zās!

Klarisa un Grovers mēģināja viņam uzbrukt, bet bries­monis viņus aizmēza kā mušas.

Manī milža dusmas. Nespēju aptvert, ka esmu nonā­cis tiktāl, zaudējis Taisonu, tik daudz ko pārcietis, lai ta­gad izgāztos — lai man ceļā stātos kaut kāds stulbs briesmonis bēbīšzilos uzvalku brunčos. Neviens lai ne­domā tā apieties ar maniem draugiem! Ar to es domāju… neviens, nevis Neviens. Ai, nu paši sapratāt.

Dzīslās ielija jauna spara vilnis. Izslējis zobenu, me­tos uzbrukumā, aizmirstot par mūsu bezcerīgo mazā­kumu. Iegrūdu zobenu viņam vēderā. Kad viņš sakņupa, triecu zobena spalu šim pret degunu. Zvetēju, spēru un dauzīju, līdz beidzot attapos, ka Polifēms apdullis atkri­tis uz muguras un kaut ko murmulē, bet es stāvu, drau­dīgi piegrūdis zobena smaili pie ciklopa vienīgās acs.

—   Oiiiiiii, — Polifēms vaimanāja.

—   Persij… — Groveram mute bija vaļā. — Kā tu…

—   Lūdzu, tikai ne to! — ciklops vaidēja, žēlabaini raudzīdamies manī. Viņam asiņoja deguns. Pusaklās acs kaktiņā riesās asara. — M-m-manām aitiņām mani va­jag. Es tikai piesargāju aitiņas!

Viņš iešņukstējās.

Es biju uzvarējis. Atlika viens nasks dūriens.

—   Nogalini viņu! — Klarisa kliedza. — Ko tu vēl gaidi?

Ciklops izklausījās tik neviltoti satriekts, gluži kā… kā Taisons.

—   Tas ir ciklops! — Grovers brīdināja. — Netici viņam!

Zināju, ka viņam taisnība. Zināju, ka Anabeta teiktu

to pašu.

Bet Polifēms tik žēli raudāja… un man kā ar āmuru pa pieri atausa, ka arī viņš ir Poseidona dēls. Tāpat kā Taisons. Kā es. Kā lai tādu aukstasinīgi nonāvē?

—  Mums tikai vajag aunādu, — paziņoju briesmo­nim. — Vai ļausi mums to paņemt?

—   Nē, — Klarisa bļaustījās. — Dur nost!

Ciklops iešņukstējās. — Mana daiļā aunāda. Kolek­cijas lepnums un acuraugs. Ņem vien, bezsirdīgais cilvēkgabals. Ņem un pazudi uz neatgriešanos.

—  Tagad es lēnām kāpšos atpakaļ, — brīdināju cik­lopu. — Viens nepārdomāts solis, un…

Polifēms saprotoši pamāja ar galvu.

Es atkāpos… un Polifēms veikli kā kobra aizlidināja mani līdz pašai aizas malai.

—   Muļķa mirstīgais! — viņš rēkdams slējās kājās. — Aunādu sagribējies? Ha! Vispirms es tevi aprišu.

Viņš atpleta savu gigantisko rīkli, un iepuvušie dze­rokļi grasījās tapt par manu pēdējo pirmsnāves ainiņu.

Tad man pār galvu kaut kas nošvīkstēja, tad noska­nēja būkšķis.

Polifēmam rīklē ielidoja akmens basketbola bumbas izmērā — vienkārši brīnišķīgs trīspunktu metiens. Cik­lops žākstīdamies mēģināja norīt negaidito kumosu. Viņš aizmeimuroja atmuguriski, bet nebija jau kur mei­murot. Papēdis paslīdēja, klints mala nodrupa, varenais Polifēms novēcināja rociņas kā cālēns un gāzās bezdi­beņa dzīlēs.

Es atskatījos.

Pusceļā no pludmales, slepkavniecisko aitu pulka vidū sveiks un vesels stāvēja mans senais draugs.

—   Slikts Polifēms, — Taisons paziņoja. — Mēs, cik­lopi, nav vienmēr tik mīļi, kā izskatās.

Taisons izklāstīja saīsināto versiju: hipokamps Dardedzis — kas acīmredzot bija mums sekojis kopš pašas Longailendas, sapņodams parotaļāties ar Taisonu, — bija uzmeklējis Taisonu grimstošajā "Birmingemas" vrakā un izvilcis drošībā. Kopš tā mirkļa abi meklēja Bries­moņu jūru un mūs, līdz beidzot Taisons saoda aitu smārdu un atrada šo salu.

Tik ļoti gribēju samīļot to milzu lempi, bet viņš stā­vēja ēdelīgo aitu vidū. — Taison, lai paldies visiem die­viem! Anabeta ir ievainota!

—   Tu saki paldies dieviem, ka viņa ir ievainota? — Taisons neko nesaprata.

—   Nē tak! — Es sakņupu pār Anabetu, un tas, ko redzēju, mani it nemaz neiepriecēja. Brūce pierē bija dziļāka, nekā pirmīt šķita. Mati virs pieres bija pieķepuši ar asinīm. Seja bāla un mikla.

Mēs ar Groveru pārmijām tramīgus skatienus. Tad man atausa ideja. — Taison, aunāda! Vai tu man to atne­sīsi?

—   Kuru? — Taisons vaicāja, nopētīdams aitu simtus.

—   To tur, kokā! — norādīju. — Zeltīto!

—   A. Smukiņo. Labi.