Briesmoņu jūra

—   Steidzies, — Taisons mani mudināja. — Es aizka­vēšu lielo ķēmu.

—  Nē! Viņš tevi nobeigs. — Reiz jau Taisonu biju zau­dējis. Negrasījos zaudēt viņu vēlreiz. — Cīnīsimies kopā.

—   Kopā, — Taisons piekrita.

Es izrāvu zobenu.

Polifēms, knapi kustot, piesardzīgi tuvojās. Bet ro­kas viņam bija sveikas un veselas. Lūk, arī lidoja otrs bluķis. Metos sāņus, bet tik un tā aizietu pa pieskari, ja Taisons nesatriektu klinti drumslās.

Liku ūdens līmenim celties. Mani pacēla metrus piecus augsts vilnis. Laidos ar to pie ciklopa un spēru šim pa aci, ļaujot, lai vilnis pēc tam nomēž briesmoni no kājām un izskalo piekrastes smiltīs, bet pats pārvē­los viņam pāri.

—  Nomušīšu tevi! — Polifēms buldurēja. — Aunādas zaglis!

—   Tu esi aunādas zaglis! — es kliedzu pretī. — Tu to izmanto, lai vilinātu satīrus drošā nāvē!

—   Kas par to? Satīri garšīgi!

—   Aunāda domāta, lai dziedinātu! Tā pieder dievu atvasēm!

—   Es esmu dieva atvase! — Polifēms atvēzēja dūri, bet es paspruku malā. — Tēvs, Poseidon, nolādi sitamo zagli! — Polifēms nemitējās mirkšķināt savainoto aci, jo nu bija turpat vai akls, un secināju, ka viņš tēmē uz manu balsi.

—   Poseidons mani nenolādēs, — es sacīju un kāpos atpakaļ, jo ciklops grābāja gaisu. — Es arī esmu viņa dēls. Viņš te neizvēlas mīluļus.

Polifēms nikni ierēcās. Viņš izrāva no kalna nogāzes olīvkoku ar visām saknēm un blieza ar to tur, kur es vēl nupat stāvēju. — Cilvēki ir citādi! Nejauki, blēdīgi, me­līgi!

Grovers palīdzēja Anabetai uzrāpties uz klāja. Kla­risa man vētraini māja, mudinādama pasteigties.

Taisons lavījās Polifēmam apkārt, lai uzbruktu no mugurpuses.

—   Jauniņais! — vecais ciklops bauroja. — Kur esi? Palīdzi man.

Taisons apstājās.

—   Tevi nelāgi audzinājuši, — Polifēms gaudoja un tricināja olīvkoka stumbru. — Nabaga bārenīt, brālīt! Palīdzi man!

Neviens nekustēja ne no vietas. Tikai okeāns šalca un man sitās sirds. Tad Taisons pakāpās soli uz priekšu un kā aizstāvēdamies pacēla rokas. — Necīnies pretī, brāli ciklop. Nolaid zemē…

Polifēms apcirtās pret runātāju.

—   Taison! — iekliedzos.

Koks triecās pret Taisonu ar tādu spēku, ka no ma­nis tur pāri paliktu vien Persija pica ar papildu olīvu kārtu. Taisons atsprāga atpakaļ, izvagojot smiltīs grāvi. Polifēms metās viņam virsū, bet es iekliedzos: — Nē! — un lēcu uz priekšu ar Pretstraumi, cik tālu vien spēju. Biju cerējis ietriekt to Polifēmam ciskā, bet trāpīju ne­daudz augstāk.

—   Bēēē! — Polifēms ieblējās kā aita un atvēzēja pret mani stumbru.

Kņupu pie zemes, bet vienalga dabūju pa muguru ar pamatīgu kārtu aplauzītu zaru. Biju notašķīts asinīm, savainots un pārguris līdz nelabumam. Mana iekšējā jūrascūciņa gribēja laisties lapās. Taču es noriju baiļu kamolu.

Polifēms vēlreiz vēzēja koku, bet šoreiz es biju tam gatavs. Iekrampējos zarā, kas planēja garām, sakodu zo­bus, piecietu smeldzošās plaukstas un ļāvos, lai ciklops uzlidina mani gaisā. Lidojumā atlaidu tvērienu un kritu virsū briesmoņa sejai, ar abām kājām piezemēdamies uz jau tā cietušā acs ābola.

Polifēms iekaucās aiz sāpēm. Taisons nogrūda viņu pie zemes. Es piezemējos abiem līdzās un notēmēju zo­benu Polifēmam sirdī. Taču atlika pārmīt ašu skatienu ar Taisonu, lai saprastu, ka to nespēšu. Tas nebūtu pareizi.

—   Laid viņu vaļā, — teicu Taisonam. — Skrienam.

Taisons sakopoja visus spēkus, pagrūda veco, lamās

vai aizrijušos ciklopu cik jaudas tālu prom, un mēs abi metāmies ūdenī.

—   Es jūs nozūmēšu! — Polifēms cauri sāpēm auroja. Viņš bija aizklājis aci ar milzīgajām plaukstām.

Mēs abi ar Taisonu nirām viļņos.

—   Kur jūs esat? — Polifēms nemitējās klaigāt. Viņš pacēla no zemes stumbru un ielidināja ūdenī. Tas noplunkšķēja kaut kur pa labi.

Lūdzu palīdzību straumei, un pēc mirkļa mēs jau uzņēmām ātrumu. Man jau atausa cerība, ka tiksim līdz kuģim, kad no klāja atskanēja Klarisas sauciens: — Ma­lacis, Džekson! Še tev, ciklop!

Aizveries, gribēju kliegt pretī.

—   Rrrrr! — Polifēms tvēra pēc bluķa. Viņš to svieda uz Klarisas balss pusi, taču, mērķi nesasniedzis, tas gan­drīz vai uzkrita virsū mums ar Taisonu.

—   Re! Re! — Klarisa zobojās. — Met kā tāds jampampiņš! Es tev rādīšu, kā precēt mani, idiot!

—   Klarisa! — es iebļāvos, nespēdams vairs izturēt. — Aizveries!

Par vēlu. Polifēms raidīja nākamo bluķi, un šoreiz man atlika vien bezpalīdzīgi noraudzīties, kā tas aiz­planē man pār galvu un ietriecas "Karalienes Annas at­riebes" bortā.

Pilnīgs ārprāts, cik strauji grimst kuģis. "Karalienes Annas atriebe" nokrakšķēja, nobrīkšķēja un sasvērās uz priekšu, itin kā grasīdamās laisties lejup pa slidkalniņu.

Es lādējos un skubināju jūru nest mūs ātrāk, bet kuģa masti jau slīga ūdenī.

—   Nirstam! — uzsaucu Taisonam. Un mēs abi me­tāmies zem ūdens, kamēr galvai pāri aizlidoja vēl viena klinšu atlūza.

Draugi grima uz velna paraušanu, bezcerīgi kārpī­damies putojošajā mutulī, ko aiz sevis atstāja kuģa vraks.