Briesmoņu jūra

—   Persij? — Klarisa bija šokā. — Tu taču sasprāgi ga­balos!

—   Es arī priecājos tevi redzēt. Tagad nekusties, ka­mēr es…

—   Perrrrrrsij! — Grovers ieblējās un veltīja man sirsnīgu āža skāvienu. — Tu mani dzirdēji! Tu ieradies!

—   Jā, draudziņ, — sacīju. — Skaidrs, ka ierados.

—   Kur tad Anabeta?

—   Laukā, — atbildēju. — Bet tagad nav laika pļāpāt. Klarisa, nekusties.

Izvilku Pretstraumi un pāršķēlu virves. Viņa uzstutējās uz stīvajām kājām un paberzēja roku locītavas, nīgri paglūnēja uz mani, tad novērsusies izmocīja: — Paldies.

—  Vienmēr laipni, — es attraucu. — Vai tavā glāb­šanas laivā bija vēl kāds?

Klarisa šķita pārsteigta. — Nē. Es viena. Visi pārējie "Birmingemas" pasažieri… man nebija ne jausmas, ka esat izdzīvojuši.

Nokāru galvu un pūlējos atplīties no domām, ka mana pēdējā cerība ieraudzīt Taisonu starp dzīvajiem iebradāta grīdā. — Skaidrs, nu — tad ejam. Mums jāpa­līdz…

Alā atbalsojās dobjš sprādziens un tūliņ pēc tam kliedziens, kas lika noprast — varbūt ir jau par vēlu. Tas bija Anabetas izbaiļu sauciens.

PIECPADSMIT AUNĀDA NEVIENAM

— Es noķēru Nevienu! — Polifēms gavilēja.

Aizlavījāmies līdz alas ieejai un vērojām, kā ciklops

ar nelietīgu smīnu satvēris zilu gaisu. Briesmonis papu­rināja dūres, un zemē nolīgoja beisbola cepurīte. Ana­beta karājās kājām gaisā.

—   Ha! — ciklops ierēcās. — Neredzama bezgode! Viena tikpat nešpetna man tūliņ taps par sievu. Tātad tevi liksim mango čatnija katlā!

Anabeta spurojās, bet izskatījās apdullusi. Viņas pieri rotāja nejauka brūce. Skatiens bija stiklains.

—   Es brukšu viņam virsū, — čukstēju Klarisai. — Mūsu kuģis ir salai otrā pusē. Jūs abi ar Groveru…

—   Izslēgts, — abi vienā balsī protestēja. Klarisa bija bruņojusies ar auna raga šķēpu no ciklopam īpaši vērtī­gas kolekcijas. Grovers savukārt bija kaut kur rāvis aitas ciskas kaulu un, lai gan neizskatījās visai sajūsmināts par guvumu, tomēr turēja to kā rungu, gatavs kuru katru bridi mesties uzbrukumā.

—   Klupsim virsū visi reizē, — Klarisa norūca caur sakostiem zobiem.

—   Jā, — Grovers piebalsoja. Un tūliņ izbolīja acis, nespēdams noticēt, ka nupat bijis vienisprātis ar Klarisu.

—  Labi, — piekritu. — Uzbrukuma plāns: Maķedo­nija.

Abi piekrītoši pamāja. Pusdievu nometnē mēs visi bijām apguvuši vienādas cīņas prasmes. Sapratāmies no pusvārda. Šo uzdevums bija uzglūnēt un uzbrukt no abiem flangiem, kamēr es novērsīšu uzmanību priekšplānā. īsi sakot, tas nozīmēja, ka mirsim mēs visi, nevis es viens, bet tik un tā biju pateicīgs par palīdzību.

Pacēlu zobenu gaisā un nobļāvos: — Ei, tu ķēms tāds!

Milzis ar joni pagriezās pret mani. — Vēl viens? Kas tu tāds?

—   Liec zemē manu draugu. Es esmu tas, kurš tevi apsaukāja.

—   Tu esi Neviens?

—   Tieši tā, smerdeļu puņķutapa! — Anabetai lamas padevās skanīgākas, bet nekas cits man acumirklī prātā nenāca. — Es esmu Neviens un lepojos ar to! Tagad laid viņu lejā un panāc šurp! Gribu vēlreiz izdurt tev aci!

—   RAAAAARR! — viņš ierēcās.

Labā ziņa: Polifēms nosvieda Anabetu. Sliktā ziņa: nosvieda ar galvu pret akmeņu krāvumu, un viņa palika guļam nekustīgi kā lupatu lelle.

Nākamā sliktā ziņa: šurp nu klumzāja pustonnu smags, smirdīgs ciklopa blāķis, ko man vajadzēs durstīt ar mazu zobentiņu.

—   Tas par Pānu! — No labās puses iespraucās Gro­vers. Viņš lidināja savu aitas cisku, kas vārgi atsitās pret ciklopa pieri. Klarisa tikmēr piesteidzās no kreisās puses un atslēja pret zemi šķēpu, uz kura ciklops uzdūrās, spe­rot nākamo soli. Viņš sāpēs iegaudojās, un Klarisa kņupa pie zemes, lai netiktu nomīdīta. Taču Polifēms veikli iz­rāva pīķi kā brangāku skabargu un turpināja kursu manā virzienā.

Liku lietā Pretstraumi.

Briesmonis lūkoja mani sakampt. Pamuku sāņus un iedūru šim ciskā.

Cerēju jau, ka viņš sabirzis pīšļos, bet šis milzis bija pārāk liels un spēcīgs.

—   Skrien pie Anabetas! — uzkliedzu Groveram.

Viņš aizsteidzās, paķēra meitenes burvju cepuri un

pacēla saļimušo Anabetu, kamēr mēs ar Klarisu ņēmā­mies novērst Polifēma uzmanību.

Jāatzīst, Klarisai bija dūša. Viņa atkal un atkal klupa virsū ciklopam. Tas spēra zemes gaisā, spārdījās, ķerstīja tukšu gaisu, bet Klarisa bija necerēti veikla. Turklāt tik­līdz uzbruka viņa, arī es tūliņ metos durt nejaucenim pēdā, potītē vai rokā.

Taču mūžīgi tā nevarēja turpināties. Pārgurums ņemtu virsroku vai arī ciklopam gadītos kāds veiksmīgs vēziens. Pietiktu ar vienu tādu, un mēs būtu pagalam.

Ar acs kaktiņu manīju, ka Grovers stiepj Anabetu pār virvju tiltu. Diez vai es tā rīkotos, jo taipus aizai gai­dīja mežonīgās aitas, bet patlaban šis krasts izskatījās vēl draudīgāks, un man radās kāda ideja.

—   Atkāpjamies! — pakliedzu Klarisai.

Viņa pavēlās sāņus, un ciklopa dūre sadragāja līdzās augošu olīvkoku.

Joņojām uz tiltu, Polifēms dzinās pa pēdām. Viņš bija izraibināts ar brūcēm un klibs, bet tas viņu darīja jo gausāku, jo niknāku.

—   Samalšu jūs jēra kebabā! — viņš zvērēja. — Tūk­stoškārt nolādēts Neviens!

—   Ātrāk! — mudināju Klarisu.