Briesmoņu jūra

Taisons aizlāčoja līdz kokam, piesargādamies, ka ne­samin kādu aitu. Ja aunādai tuvotos mēs, mūs bez vārda runas dzīvus aprītu, bet Taisons laikam oda pēc Polifēma, jo ganāmpulks nenieka neiebilda. Kustonīši drūz­mējās gar Taisona kājām un piemīlīgi blēja, laikam gai­dīdami, ka no liela pīta groza iznirs kādi nebūt aitu našķi. Taisons pasniedzies nocēla aunādu no zara. Ozola lapas tūliņ nodzeltēja. Taisons lēni līgoja uz manu pusi, bet es nokliedzos: — Nav laika! Met!

Zelta aunāda aizplanēja pa gaisu kā mirdzošs lidojo­šais šķīvītis. Notvēru to un noelsos. Te bija kilogramu trīsdesmit smalkas zelta vilnas — smagāks ķēriens, nekā pirmajā bridi varētu šķist.

Uzklāju to Anabetas augumam, atsedzot vien seju, un klusībā lūdzos pie visiem dieviem, kādi vien nāca prātā, pat tiem, kuri man negāja pie sirds.

Lūdzu. Lūdzu.

Meitenes sejā ielija sārtums. Plaksti notrīsēja un at­vērās. Pušums pierē sāka aizvilkties. Viņa ieraudzīja Gro­veru un vārgi izdvesa: — Tu neesi… precējies?

Grovers atplauka smaidā. — Nē. Draugi atrunāja.

—   Anabeta, — es ierunājos, — guli rāma.

Taču par spīti mūsu iebildumiem viņa pieslējās sē­dus, jo brūce nu jau bija gandrīz pilnīgi aizdzijusi. Ana­beta izskatījās krietni labāk. Vēl jo vairāk — viņa vai staroja un šķita vesela kā rutks, it kā dabūjusi dzirkstīgu veselības dziras injekciju.

Taisonam tikmēr sākās ķibeles ar aitām. — Zemē! — viņš pukojās, kamēr tās bāzās virsū, sliedamās pakaļkā­jās, lai uzietu ko gardu. Dažas jau sāka ošņāties mūsu virzienā. — Nē, aitiņas. Te, te! Šurpam!

Aitas rātni sekoja, bet nu jau bija skaidri nomanāms, ka viņas ir traki izsalkušas un sāk jēgt, ka Taisonam nav, ar ko šās pacienāt. Svaigā miesa tepat līdzās bija visai liels kārdinājums.

—   Mums jāsteidzas, — es sacīju. — Mūsu kuģis ir… "Karalienes Annas atriebe" bija, ui, cik tālu! īsākais ceļš bija pāri aizai, bet mēs nupat bijām iznīcinājuši vienīgo tiltu. Atlika vien iespēja lauzties cauri aitām.

—  Taison, — es uzsaucu, — vai vari aizmānīt ganām­pulku pēc iespējas tālāk?

—   Aitas grib ēst.

—   Es zinu. Viņas grib ēst cilvēku. Aizved viņas tālāk no takas. Mums jāpagūst aizskriet līdz pludmalei. Tiksi­mies tur.

Taisons šķita domīgs, bet uzsvilpa. — Nāciet nu, aitiņas! Ēdami cilvēki ir tur, uz to pusi!

Viņš ielēkšoja pļavā, un aitas sekoja pa pēdām.

—  Neizlaid no rokām aunādu, — piekodināju Ana­betai. — Var gadīties, ka neesi pavisam atlabusi. Vai uz kājām stāvi?

Viņa mēģināja, bet vaigs atkal nobāla. — Aiii. Ne­esmu pavisam atlabusi.

Klarisa nometās viņai līdzās un iztaustīja Anabetas krūškurvi tā, ka nabadzīte noelsās.

—   Lauztas ribas, — Klarisa secināja. — Lēnām aug kopā, bet skaidrs, ka lauztas.

—   Kā tu zini? — nobrīnījos.

Klarisa īgni palūrēja uz mani. — Pašai tā ne reizi vien gadījies, āpsi! Es nesīšu viņu.

Pirms paguvu ko iebilst, Klarisa paķēra Anabetu kā miltu maisu un stiepa uz piekrasti. Mums ar Groveru atlika sekot.

Tiklīdz nokļuvām pie ūdens, veltīju visas domas "Karalienes Annas atriebei". Liku buriniekam pacelt en­kuru un peldēt pie manis. Pēc pāris nemierpilnām minū­tēm kuģis iznira viņpus salas ragam.

—   Tuvojos! — bļāva Taisons. Viņš aulekšoja šurp pa taku, un aitas dipināja metrus piecdesmit nopakaļ, veltī­damas savam ciklopu draugam neizpratnes pilnus blējienus, ka atstātas tukšiem vēderiem.

—   Diezin vai viņas mums sekos ūdeni, — es mieri­nāju pārējos. — Peldam uz kuģi.

—   Un kā Anabeta? — Klarisa sašuta.

—   Mums visiem kopā izdosies, — es uzstāju. Pārlie­cība par saviem spēkiem sāka atgriezties. Jutu zem kā­jām stingru pamatu — jeb ūdeni. — Tiklīdz nokļūsim līdz kuģim, būsim drošībā.

Glābiņš bija tik tuvu.

Mēs jau bridām gar aizu, kad pēkšņi izdzirdējām mežonīgu rēcienu un ieraudzījām nevienu citu kā Polifēmu — noskrāpētu, apskrambātu, bet dzīvāku par dzīvu, ar debeszilo kāzu kārtu lupatu lēveros — šļak­stiem vien slājam mūsu virzienā. Katrā rokā pa akmens blāķim.

SEŠPADSMIT NOeju pa BURBULI AR VISU KUĢI

—  Vai viņam tie akmeņi reiz beigsies? — murmi­nāju.

—   Peldam, ko kājas nes! — uzsauca Grovers.

Viņi abi ar Klarisu metās viļņos. Anabeta bija cieši aptvērusi Klarisas kaklu un ar otru roku pūlējās airēt, bet smagā aunāda vilka lejup.

Taču briesmonim par aunādu bija maza bēda.

—  Tu, jaunais ciklop! — Polifēms rēca. — Sugas no­devēji

Taisons sastinga.

—   Neklausies viņā, — es lūdzos. — Nāc šurp!

Rāvu Taisonu aiz rokas, bet tikpat labi būtu varējis

raustīt kalnu. Viņš pagriezās pret vecāko ciklopu. — Es neesmu nodevējs.

—  Tu vergo mirstīgajiem! — Polifēms auroja. — Zag­līgiem mirstīgajiem!

Polifēms aizlidināja vienu bluķi. Taisons to atsita ar vienu dūres vēzienu.

—  Neesmu nodevējs, — Taisons atkārtoja. — Un tu neesi mana suga.

—   Nāve vai uzvara! — Piemirsis savainoto kāju,

Polifēms metās ūdenī. Viņš tūliņ klupa un iegāzās ar seju sēklī. Būtu pat smieklīgi, ja viņš uzreiz neslietos augšā, sprauslādams sālsūdeni un rēkdams.

—   Persij! — Klarisa kliedza. — Ātrāk.

Viņi ar visu aunādu bija teju sasnieguši kuģi. Ja vien es spētu kaut kā novērst briesmoņa uzmanību…