Briesmoņu jūra

Ne visi zina, ka kuģis, noejot pa burbuli, uzveido vienu lielu izlietnes notekcaurumu, ieraujot sev līdzi visu, kas tuvumā. Pat Klarisa, kas bija prasmīga peldētāja, pat šķita zaudējam cerību. Grovers drudžaini spirināja pa­kavus. Anabeta bija iekrampējušies aunādā, kas viļņo­jās virs ūdens kā spožu monētu birums.

Peldēju pie viņiem, lai arī apzinājos, ka man var aptrūkties spēka izvilkt visus laukā. Apkārt dreifējošie dēļi visu vēl vairāk sarežģīja: ja dabūšu pa galvu ar baļķi, kāda tur vairs valdīšana pār ūdeņiem…

Mums vajag palīdzību, secināju.

Jā, galvā skaidri un gaiši atsaucās Taisona balss.

Apjucis pavēros viņā. Man jau agrāk bija gadījies zem ūdens saklausīt nereīdas un citas ūdeņu dievības, taču nebiju aizdomājies, ka… Taisons taču ir Poseidona dēls. Mēs spējām sazināties domās.

Dardedzis, sacīja Taisons.

Es piekrītoši pamāju, aizvēru acis, koncentrējos un piebalsoju Taisonam: DARDF.DZI! Mums tevi vajag!

Tūliņ dzīlēs uzvirmoja trīs silueti — augšup vēl ašāk par delfīniem auļoja trīs zirdziņi ar zivs astēm. Darde­dzis ar draugiem paraudzījās uz mums un šķita lasām mūsu domas. Viņi ienira putojošajā postažā un jau pēc mirkļa ar burbulīšu šalti atkal bija virs ūdens. Grovers, Anabeta un Klarisa katrs bija apkampuši savu hipokampu.

Klarisai bija ticis lielākais no visiem, Dardedzis. Viņš atsteidza pie mums un ļāva Taisonam ieķerties šim krē­pēs. Man savu palīdzību piedāvāja Dardedža draugs ar Anabetu mugurā.

Šķeļot viļņus, strauji attālinājāmies no Polifēma sa­las. Nopakaļ vēl atskanēja ciklopa uzvarošie auri: — Kār­tībā! Beidzot nogremdēju Nevienu! *

Jācer, ka viņš nekad neapjēgs savu misēkli. Kūlām ūdeņus, līdz sala saruka par mazmazītiņu punktiņu un visbeidzot nozuda skatam.

—   Izdevās, — Anabeta bezspēkā dvesa, — mums… Viņa atslīga pret hipokampa kaklu un acumirklī

iemiga.

Man nebija ne jausmas, ciktāl hipokampi mūs nesīs. Man nebija ne jausmas, kurp dodamies. Atbalstīju Ana­betu, lai viņa nenoveļas, apsedzu ar zelta aunādu, kuras vārdā bijām piedzīvojuši tādas klapatas, un klusībā iz­teicu pateicību.

Jā, starp citu… biju dievu parādnieks.

—  Tu esi ģēnijs, — klusi pačukstēju Anabetai.

Tad atspiedu galvu pret aunādu un aizmigu kā no­sists.

SEPTIŅPADSMIT PĀRSTEIGUMS MAIAMI PLUDMALĒ

—   Persij, mosties!

Sejā iešļācās sālsūdens. Anabeta purināja mani aiz pleca.

Tālumā saule laidās rietā aiz pilsētas aprisēm. Saska­tīju palmām rotātu promenādi, zili sarkanā neonā gailo­šas veikalu vitrīnas un piestātni — pilnu ar burulaivām un kruīza kuģiem.

—   Izskatās pēc Maiami, — Anabeta sprieda. — Bet hipokampi uzveda savādi.

Tiesa gan, jo mūsu spurotie draugi bija pagausinājuši gaitu, grudzināja, meta lokus un ošņāja ūdeni. Prie­cīgi viņi nepavisam neizskatījās. Viens nošķaudījās. Bija redzams, ko tie domā.

—  Tālāk viņi mūs nevedīs, — sacīju. — Te ir pārāk daudz cilvēku. Pārāk liels piesārņojums. Pašiem vajadzēs peldēt uz krastu.

Sajūsmā gluži nebijām, bet pateicām Dardedzirn un draugiem lielu paldies par braucienu. Taisons pat maz­liet apraudājās. Viņš atkabināja pašdarinātu seglu somu, kur glabāja darbarīku komplektu un pāris no grimstošās "Birmingemas" izglābtu mantiņu. Tad Taisons apkrita

Dardedzim ap kaklu, uzdāvāja viņam ciklopa salā no­plūktu, iemīcītu mango un teica ardievas.

Tiklīdz hipokampu baltās krēpes nozuda dzīlēs, mēs laidāmies peldus uz krastu. Viļņi bija mūsu sabiedrotie, un jau pavisam drīz atkal bijām starp cilvēkiem. Klīdām gar kruīzu piestātnēm un spraucāmies cauri atpūtnieku pūļiem. Apkārt snaikstījās šveicari ar bagāžas ratiņiem. Taksisti spāniski sabļāvās un nogrieza cits citam ceļu, lai ātrāk tiktu līdz klientam. Ja arī kāds mūs — piecus, pilo­šus bērnus, kas pēc skata nupat cīnījušies ar bries­moni, — pamanīja, neviens nelikās zinis.

Nu starp mirstīgajiem migla atkal bija nolaidusies pār Taisona vienacaino seju. Grovers bija uzlicis cepurīti un apvilcis kedas. Pat aunāda bija pārtapusi par sārti zeltainu vidusskolas sporta jaku ar lielu, spīdīgu omegu uz kabatas.

Anabeta aizsteidzās līdz tuvējam avīžu kioskam, no­pētīja datumu uz "Maiami Vēstneša" un nosodījās. — As­toņpadsmitais jūnijs! Esam prom no nometnes jau des­mit dienas!

—  Tas nav iespējams, — Klarisa iebilda.

Taču tā nu bija. Zināju, ka baigos nostūros laiks skrien citādi.

—  Talijas koks būs pavisam apkaltis, — Grovers vai­manāja. — Mums jau šovakar pat jānogādā aunāda no­metnē.

Klarisa noslīga sēdus uz ietves. — Kā lai to dabū ga­tavu? — balss trīcēja. — Mēs esam simtiem kilometru tālu. Naudas nav. Braucamā nav. Mats matā, kā orākuls solīja. Tā ir tava vaina, Džekson! Ja tu nebūtu iejaucies…

—  Persija vaina? — Anabeta eksplodēja. — Klarisa, ko tu gvelz? Tu esi pilnīgā…

—   Rimstieties! — es iejaucos.

Klarisa satvēra galvu rokās. Anabeta nikni spārdīja zemi.

Redz, es pavisam biju piemirsis, ka šis uzdevums sā­kotnēji dots Klarisai. Baisu acumirkli iejutos viņas ādā. Kā gan es justos, ja pusceļā iebruktu bars kaut kādu hēroju un pataisītu mani par pēdējo muļķi?