Briesmoņu jūra

Atcerējos "Birmingemas" katlu telpā noklausīto sa­runu — Arējs draud, ka necietīs Klarisas neveiksmes. Nometne Arējam nerūpēja, bet, ja Klarisa iegrūstu viņu negodā, tad gan…

—  Klarisa, — es ieminējos. — Ko tieši tev sacīja orākuls?

Viņa pacēla galvu. Gatavojos dabūt pa ausi, bet mei­tene dziļi ievilka elpu un nostāstīja pareģojumu.

Dzelžu kuģī ar kareivju ģindeņiem kuģosi,

Ko meklē, — panāksi, par savu darīsi,

Tik sargi dzīvību akmens sienās,

Kur bez draugiem tu zustu, lai viena mājup muktu.

—   Ui, — Grovers noelsās.

—   Nē, — es iebildu, — nē… pagaidi. Es sapratu.

Iztaustījos pa kabatām pēc kādas liekas monētas,

bet atradu vienīgi zelta drahmu. — Vai kādam ir nauda?

Anabeta un Grovers drūmi pašūpoja galvu. Klarisa izvilka no kabatas izmirkušu konfederātu dolāru un no­pūtās.

—  Nauda? — Taisons mulsi ierunājās. — Tie tur., nu, tie zaļie papīri?

Pavēros viņā. — Jā.

—   Tādi kā tajās ceļasomās?

—   Jā, bet ceļasomas pazaudējām jau pirms vairā­kām dien… dien…

Apstulbis apklusu, jo Taisons, parakājies pa savu seglu somu, izvilka ar naudu pilnu, hermētiski noslēgtu kulīti, ko Hermejs bija atvēlējis mūsu ceļojumam.

—   Taison! — es iesaucos. — Kā tu…

—   Padomāju, ka tur gardumi Dardedzim, — viņš atbildēja. — Peldēja uz ūdens, bet iekšā vieni papīri. Žēl.

Viņš pasniedza man naudu. Piecu un desmit dolāru banknotēs tur saskrēja savi trīs simti.

Piesteidzos pie taksometra, no kura laukā rausās at­pūtnieku ģimenīte. — Klarisa, — izsaucos. — Nāc. Tev jā­brauc uz lidostu. Anabeta, dod viņai aunādu.

Grūti pateikt, kura no abām bija lielākā šokā, kad es izrāvu sporta jaku Anabetai no rokām, ietūcīju tur ka­batā naudas žūksni un tad iespiedu jaku rokās Klarisai.

Klarisa izstomīja: — Un tu man ļautu…

—   Tas ir tavs uzdevums, — es teicu. — Naudas pie­tiek tikai vienai biļetei. Turklāt es nemaz nevaru lidot. Zevs saspertu mani gabalos. Tieši to vēstī pareģojums: bez draugiem tu izgāztos, tātad mūsu palīdzība tev ir nepieciešama, bet mājup jālaižas vienai pašai. Tev jāno­gādā aunāda drošībā.

Raudzījos, kā viņai prātā griežas zobrati — sākumā aizdomīgi apcerot, kas man aiz ādas, taču visbeidzot lemjot, ka jātic vien būs tam, ko saku.

Viņa ielēca taksometrā. — Varat ar mani rēķināties. Es nepievilšu.

—   Būtu labi.

Taksis aizkūpēja izplūdes dūmu mutulī. Aunāda bija ceļā.

—   Persij, — Anabeta ierunājās, — tas bija tik…

—   Cēlsirdīgi? — Grovers piedāvāja savu variantu.

—   Neprātīgi, — Anabeta pārlaboja. — Nometnes da­lībnieku dzīvība tagad atkarīga no tā, vai Klarisa pagūs šovakar ierasties ar sveiku un veselu aunādu.

—   Tas ir viņas uzdevums, — es sacīju. — Viņa ir pelnījusi šo iespēju.

—   Persijs jauks, — Taisons secināja.

—   Persijs pārāk jauks, — Anabeta noburkšķēja, taču es nezaudēju mazu, mazmazītiņu cerību, ka mans solis viņu patīkami izbrīnījis. Pārsteidzis jau nu noteikti. Un arī tas nebija no vieglajiem uzdevumiem.

—    Ejam, — sacīju draugiem. — Meklēsim citu mā­jupceļu.

Tobrīd pagriezos un sastapos ar rīklē notēmētu zo­bena smaili.

—   Čau, brālēn, — teica Lūka. — Sveikts atpakaļ štatos.

Mūs ielenca viņa lāčveida pakalpiņi. Viens no viņiem

pakampa Anabetu un Groveru aiz krāgas. Otrs gribēja izdarīt to pašu ar Taisonu, bet ciklops šo iegrūda koferu kaudzē un uzrēca Lūkam.

—   Persij, — Lūka rāmi teica, — saki, lai tavs milzis nomierinās, vai arī Orejs pamatīgi sabadīs tavus drau­dziņus ar pierēm.

Orejs atņirdzās smaidā un pacēla Anabetu ar Gro­veru gaisā, kur tie klaigāja un spirinājās.

—   Lūka, ko tu gribi? — es izgrūdu caur sakostiem zobiem.

Smaids lika notrīsēt rētai uz viņa sejas.

Viņš pamāja uz piestātnes viņu galu, un es ierau­dzīju to, ko būtu derējis pamanīt jau agrāk. Lielāko kuģi visā ostā sauca "Princese Andromeda".

—   Persij, — Lūka smīnēja, — es tikai gribu izrādīt jums viesmīlību.

Dvīņu lāči aizvadīja mūs līdz "Princeses Andromedas" klājam. Tur mēs tikām ielidināti kuģa pakaļgalā un novietoti pie peldbaseina, no kura šļācās zaigojošas strūklakas. Viesmīlības izrādi vēroja kāds ducis Lūkas izmeklēto nešķīsteņu — čūskcilvēki, lestrigoni un bru­ņās tērpti pusdievi.

—  Tad nu tā. Aunāda, — Lūka domīgi apcerēja. — Kur tā ir?

Viņš mūs noskatīja no galvas līdz kājām, pabikstī­dams manu kreklu ar zobena galu, paraustīdams Gro­vera bikses.

—   Eu! — Grovers protestēja. — Tur apakšā ir īsta kazas vilna!

—   Piedod, vecais draugs, — Lūka uzsmaidīja. — At­dodiet man aunādu un varēsiet atgriezties pie savas smieklīgās misijas.

—   Bēē-ēē, — Grovers izmēdījās. — Vecais draugs atradies!

—   Jūs laikam mani nesaklausījāt. — Lūkas balss bija biedējoši mierīga. — Kur — ir — aunāda?

—   Te nav, — es paziņoju. Droši vien būtu bijis prā­tīgāk klusēt, bet nespēju noturēties iegrūst šim patiesību ģīmī. — Aunāda jau ir ceļā. Tu esi izgāzies kā veca sēta.

Lūka piemiedza acis. — Tu melo. Nevar… — Šaus­minošā apjausma lika asinīm saskriet vaigos. — Klarisa?

Es piekrītoši pamāju.

—   Tu uzticēji… tu atdevi…

-Jā.

—   Agrij!

Pinkainais milzis sarāvās. — J..jā?

—  Kāp lejā un sagatavo manu zirgu. Ved viņu laukā uz klāja. Man nekavējoties jālaižas uz Maiami lidostu.

—   Bet, bos…