Briesmoņu jūra

—  Uz karstām pēdām! — Lūka uzkliedza. — Citādi izbarošu tevi pūķim!

Ķepainis skaļi norīstījās un aizlāčoja lejup pa trepēm. Lūka nervozi soļoja gar baseinu un lādējās sengrieķu mēlē, sakampis zobena spalu tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti.

Pārējā apkalpe izskatījās samulsusi. Laikam nekad agrāk nebija redzējuši bosu tik apjukušu.

Sāku tīt filmu… ja varētu izmantot Lūkas dusmas mums par labu, ja piedabūtu viņu izrunāties tā, ka pārē­jie izdzird viņa vājprāta plānus…

Paraudzījos uz baseinu un zaigojošajām strūklakām, kas saullēktā rasināja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi man radās doma.

—   Tu mūs visus te tin ap pirkstu, — es paziņoju.

— Tu gribēji, lai mēs nolaupām aunādu un aiztaupām tev lieku noņemšanos.

Lūka cirta pretī: — Protams, idiņ! Bet jūs visu esat sačakarējuši!

—   Nodevējs! — Izvilku no kabatas pēdējo zelta drahmu un sviedu Lūkam. Tas, kā jau gaidīts, veikli iz­vairījās. Apmetuši plašu loku, monēta ieplunkšķēja va­ravīkšņu krāsas ūdenī.

No visas sirds cerēju, ka mana mēmā lūgšana tiks uzklausīta. Sakopoju visas domas: dieve, pieņem manu ziedojumu.

—   Tu apmānīji mūs visus, — iekliedzos. — Pat DIONĪSU no PUSDIEVU NOMETNES!

Strūklakas šalts Lūkam aiz muguras sāka vizēt, bet nedrīkstēju tai pievērst pārējo uzmanību, tādēļ demons­tratīvi izvilku no maksts Pretstraumi.

Lūka tikai nosmīnēja. — Šobrīd nav īstais laiks izrā­dīties, Persij. Met zemē savu nožēlojamo durkli, citādi norīkošu, lai tevi aizraida uz citiem medību laukiem.

—   Lūka, kurš saindēja Talijas koku?

—   Protams, ka es, — viņš nošņāca. — Es taču tev jau reiz teicu. Izmantoju sensena Pitona indi, no pašiem Tartara dziļumiem.

—   Un Hīronam ar to nebija nekāda sakara?

—   Ha! Tu labi zini, ka viņš nemūžam neuzdrīkstē­tos. Tam vecajam muļķim nepietiktu dūšas.

—   Tu to sauc par dūšu? Nodot draugus? Apdraudēt nometni?

Lūka pacēla zobenu. — Tu nenieka nejēdz. Es taču gribēju jums atdot to aunādu… kad pats būtu ticis ar visu galā.

Es tā kā samulsu. Kāpēc lai viņš man atdotu aun­ādu? Viņš noteikti pūta pīlītes. Bet bija jāpanāk, lai Lūka turpina runāt.

—   Tu grasījies atdzīvināt Kronu, — es sacīju.

—   Jā! Aunāda desmitkārt paātrinātu viņa atdzim­šanu. Bet tu neesi mūs apturējis, Persij. Tikai maķenīt pagausinājis.

—  Tātad tu saindēji koku, nodevi Taliju, iegāzi mūs… tikai tādēļ, lai palīdzētu Kronām gāzt dievus.

Lūka atņirdza zobus. — Tu pats labi zini. Ko uzbā­zies man ar jautājumiem?

—   Jo es gribu, lai visa publika tevi sadzird.

—   Kāda vēl publika?

Lūkas acis samiedzās šauras jo šauras. Viņš un pā­rējā lempju komanda atskatījās pār plecu. Elpa aizrāvās, kājas sagrīļojās.

Virs baseina varavīksnes vizmā plandīja Dionīsa, Tantala un nometnieku pilnā pusdienu paviljona siluets. Visi mēmā klusumā sēdēja un vēroja mūs.

—   Khemm, — Dionīss sausi nokrekšķinājās, — ne­gaidīta pusdienu izklaide.

—   Mister D., jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — es ieru­nājos. — Jūs visi dzirdējāt Lūku. Hīrons nesaindēja koku.

Misters D. nopūtās. — Laikam jau ne.

—   Varbūt šis īrisas vēstījums ir kāda blēdība, — Tantals spurojās, taču lielāko tiesu viņa uzmanības no­vērsa siera burgers, ko viņš ar abām plaukstām pūlējās iedzīt strupceļā.

—   Baidos, ka ne. — Misters D. ar netīksmi uzlūkoja

Tantalu. — Izskatās, ka man būs jāatjauno Hīrons nodarbību pārziņa amatā. Jāatzīst, esmu sailgojies pēc kāršu partijas ar veco steķi.

Tantals iegrābās siera burgerā. Tas neaizbēga. Viņš to pacēla no šķīvja un apstulbis blenza kā uz pasaulē lie­lāko dimantu. — Es to notvēru! — viņš nokrekšķējās.

—  Tantal, turpmāk tavi pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi, — misters D. paziņoja.

Tantals bija šokēts. — Ko? Bet…

—   Vari atgriezties Pazemē. Tu tiec atbrīvots no darba pienākumiem.

—   Nē! Bet… nēēēēē!

Pirms Tantals pagaisa miglā, viņš vēl pēdējiem spē­kiem, iekrampējies siera burgerā, cēla to pie mutes. Bet par vēlu. Viņš izčibēja, un burgers noplakšķēja uz šķīvja. Nometnieki laida vaļā līksmas gaviles.

Lūka nikni ierēcās. Viņš trieca zobenu strūklakā, un īrisas vēsts izzuda skatam, taču posta darbs bija pa­veikts.

Jutos visnotaļ gandarīts līdz mirklim, kad Lūka pa­vērsās pret mani ar slepkavniecisku skatienu.

—   Kronām bija taisnība, Persij. Tu neesi uzticams ierocis. Tevi vajadzēs aizstāt.

Man neatlika laika apdomāt, ko tas varētu nozīmēt. Viens Lūkas vīrs iepūta vara taurē, un atsprāga vairākas durvis. Pa tām izbira vēl ducis kareivju, ielencot mūs ar gaisā izslietiem pīķiem.

Lūka pasmaidīja. — Dzīvi jūs no šā kuģa prom ne­tiksiet.

ASTOŅPADSMIT LUSTĪGO PONIJU IEbrukums

—  Aci pret aci, — es izaicināju Lūku. — No kā tu baidies?

Lūka saknieba lūpas. Draudīgie kareivji, gatavi mušīt mūs nost, vilcinādamies gaidīja Lūkas pavēli.

Pirms Lūka paguva ko teikt, uz klāja uztesās lāčveida Agrijs, vezdams pavadā lidojošu zirgu. Pirmo reizi redzēju piķa melnu pegazu ar gigantiskiem kraukļa spār­niem. Pegazu ķēve saslējās pakaļkājās un iezviedzās. Spēju nolasīt viņas domas. Viņa saukāja Agriju un Lūku tik baigos vārdos, ka Hīrons būtu spiests kārtīgi izberzt viņas purnu.